Ar savu kaķeni Pinci Ināra Kravale cenšas sadzīvot jau divus gadus.
Ar savu kaķeni Pinci Ināra Kravale cenšas sadzīvot jau divus gadus. Lai gan svešinieku klātbūtnē ir bailīga, paliekot kopā ar saimniekiem, kaķene uzvedas kā īsta princese, parādot, ka nevēlas pakļauties citu noteikumiem un ir vienīgā īstā mājas saimniece.
Tiesa, šis ir jau trešais kaķis Kravaļu pāra dzīvē. Ināra atklāj, ka agrāk dzīvnieki vispār viņu maz interesējuši, tāpēc pirmais kaķēns viņu mājās parādījies ar meitas starpniecību. Strādājot Gaujienā, viņa Skolotāju dienā dāvanā saņēmusi Siāmas kaķi, kas drīz vien nodots vecāku gādībā. “Pirmā mums bija kaķene vārdā Kūka. Diemžēl viņai bija nelaimīgs liktenis, jo draudzība ar sētas runci beidzās ar smagām dzemdībām, rezultātā mums viņu nācās zaudēt. Cenšoties remdēt mūsu bēdas, otrā dienā tika uzdāvināts tādas pašas sugas runcītis, kuru nosaucām par Muri. Viņš nodzīvoja veselus 15 gadus, taču vecuma dēļ mums viņu nācās iemidzināt. Pēc šā gadījuma mēs ar vīru nolēmām vairs gādību par dzīvnieciņiem neuzņemties,” stāsta Ināra.
Tiesa, pirms diviem gadiem šo lēmumu abiem nācies mainīt, kad ciemos no Rīgas ieradusies mazmeita ar vecvecākiem sagādātu pārsteigumu – mazu, melnu kaķenīti. “Viņa to kaķēnu bija iegādājusies Maskavas forštatē. Izlasīja laikrakstā “Diena”, ka par vienu santīmu tiek pārdoti kaķi. Aizbraukuši uz norādīto vietu, kur tādā dīvainā dzīvoklī – pilnu ar visādiem kaķiem – izvēlējušies to, kas bijis aizlīdis vistālāk no visiem,” atceras Ināra. Savukārt Ināras vīrs par šādu gājienu bijis tik dusmīgs, ka bijis gatavs atbraukušos ciemiņus dzīt ārā ar visu kaķi. Ciemiņi aizbraukuši, un tā Maskavas forštates bijusī iemītniece palikusi dzīvot Alūksnē. Turpinot tradīciju saukt visus kaķus latviešu vārdos, arī šī kaķene nosaukta par Pinci.
Tagad kaķenīti kļuvusi par mājas mīluli. “Pince uzvedas kā īsta princese, kuras rīcība izpaužas kā visatļautība augstākajā pakāpē,” īsumā savu kaķeni raksturo Ināra. Tiesa, neuzticība pret svešiniekiem Pincei nav zudusi. Dzirdot kāpņu telpā svešus soļu, viņa jau laikus metas savā aliņā zem dīvāna, no kuras neizlien tik ilgi, kamēr mājās nav palikuši tikai tās saimnieki. “Ārā viņa netiek laista, taču vienreiz vasarā viņa, ķerstot uz balkona apmales tauriņus, nokrita no otrā stāva. Toreiz pagāja trīs nedēļas, kamēr mēs viņu atradām savas daudzdzīvokļu mājas pagrabā. Līdzīga situācija bija rudenī, tikai toreiz mēs jau bijām zaudējuši cerības viņu atrast,” saka Ināra.
Pēc kaķenītes pazušanas Ināra kopā ar vīru apstaigājusi apkārtējo māju pagalmus, kāpņu telpas un pat pagrabus, taču Pince nav atradusies. Lai sameklētu savu mīluli, ielikts avīzē sludinājums, taču tā rezultātā mājās nonācis pavisam svešs kaķis. “Piezvanīja kāda sieviete, kas Pincei līdzīgu kaķi bija redzējusi baznīcas tuvumā. Mēs devāmies uz turieni un patiešām – tur klejoja kaķis, kas mats matā līdzinājās mūsu kaķenītei,” stāsta Ināra. To, ka tā tomēr nav mīlule Pince, abi kaķenītes saimnieki atskārtuši mājās, kad atrastais dzīvnieciņš nav baidījies no svešiniekiem un ne reizi neizmantoja savu slepeno aliņu. Pēc diviem mēnešiem Pince atradās.
Kādu laiku Pince nodzīvojusi kopā ar savu līdzinieku, taču, saprotot, ka divus kaķus mājās turēt viņi nevar atļauties, nu jau kādu laiku Pince atkal palikusi viena. Ināra gan stāsta, ka garlaicīgi viņai neesot, jo Pincei esot pašai savs “darbs”. Uz grīdas tiek nolikta telefonu grāmata, kuru kaķene nenogurstoši grauž, noplēstos gabaliņus spļaujot ārā uz grīdas. Arī komunicēt kaķenīte joprojām grib tikai ar mājas saimniekiem. Pat atbraucot radiniekiem, paiet vairākas dienas, kamēr mazā “princese” ir ar mieru ļaut uz sevi paskatīties. “Katram mūsu kaķim ir bijis savs raksturiņš, taču šāda būtne mums vēl nav bijusi. Pince ir ļoti neparasta kaķene – īsta Maskavas forštates princese,” saka Ināra.
