“Tanī dienā, kad skolā bija pēdējais zvans, mans un Jāņa, viņš uzdāvināja baltu ceriņzaru. Man. Visi klasē to redzēja.
“Tanī dienā, kad skolā bija pēdējais zvans, mans un Jāņa, viņš uzdāvināja baltu ceriņzaru. Man. Visi klasē to redzēja. Ārprāts. Visi apstulba. Arī es. Sirds sitās, bet prāts bija noreibis. Jānis skatījās uz mani tā… Tas bija dzīvības un nāves jautājums. Es… Nespēju novērsties no viņa. Tad pavēros uz ceriņzaru, pasmaidīju – tas viss bija vienās laimītēs. Un tikpat balts kā Jāņa krekls. Ziedi bija tumīgi, biezi un smaržīgi. Nekad vairāk manā dzīvē ceriņi tā nav smaržojuši. Un nekad vairs nav bijuši tik balti. Nekad man vairs nebūs 18 kā toreiz. Un nekad vairs mīlestība nebūs tāda. Kā toreiz,” stāsta Anda, kurai tagad ir 63 gadi un pirmās mīlestības stāsts liekas nesena pagātne.
Viņa runā par to, un liekas, ka redz un jūt, kā viņas laimīgajā vasarā vēl tagad smaržo Jāņa dāvinātais ceriņzars.
Caurvējā izbira loga rūts
Todien klasē audzinātāja, latviešu valodas skolotāja Bērziņa, tā jautājoši skatījās uz Andu, kad pēc pēdējā zvana, simboliskai mācību stundai sākoties, visi audzināmās klases jaunieši savas puķes bija atdevuši pedagogiem. Uz galda blakus skolotājai bija sadāvināto ziedu kaudze. Bet skolotājas kakls, kas turēja perfekto frizūru ar ondulācijām, stiepās arvien garāks. Kā izsalkusi viņa lūkojās pāri visiem uz Andas pusi. Tur – ceturtajā rindā, kur uz galda bija ceriņzars. Un Anda pat nepakustējās, negrasījās šķirties no tā. Ak, cik nepieklājīgi, cik pašlepni! Šis pārmetums pavīdēja Bērziņas vaibstos.
Vai skolotājai tik ļoti kārojās šis ceriņzars? Varbūt Bērziņa nekad nebija redzējusi tādu? Tik sprogainu kā jēru! Varbūt viņas sievišķīgā intuīciju nojauta šā ceriņzara īpašo nozīmi? Un zemapziņā vēlējās tieši to. Neko citu. Nejauša, nepacietīga kustība un kāda sarkana neļķe nobira skolotājai pie kājām. Pie viņas koķetajām laiviņkurpēm. Tikpat gaiši zilām kā kostīms ar dziļo kakla izgriezumu, kas gandrīz vai atsedza bedrīti starp krūtīm. Gandrīz neskaitās. Jā, tanī vietā bija krustiņš, kas karājās smalkā ķēdītē. Gandrīz neskaitās. Tāpat kā Bērziņas gandrīz četrdesmit gadi. Viņa noteikti nejutās tik veca. Skolotāja to slēpa, taču dažreiz viņa savās skolniecēs redzēja konkurentes. Šķiet, arī Andā. Pirmo reizi. Un tikai šinī brīdī. Varbūt tāpēc, ka viņa tik spītīgi nešķīrās no baltā ceriņzara.
Skolotāja neviļus samina nokritušo ziedu. Samina ar savu gaišzilo kurpīti. Viņa pat nepamanīja to. Bet Andai likās, ka dzird un jūt, kā nokrakšķ puķes kauli. Viņa paskatījās uz Jāni tur tālu aiz muguras priekšpēdējā rindā. Arī viņš bija redzējis to pašu, sajutis, dzirdējis. Viņi bija kā sazvērnieki. Anda pielika savai sejai ceriņu, smaržoja un cauri tam skatījās uz Jāni. Bērziņa šinī brīdī kapitulēja. Anda bija uzvarējusi mēmajā konkurences cīņā. Skolotāja pievērsās klasei, kurā nebija miera un klusuma. Kņada, sarunas, smiekli moži ielenca Andu un Jāni. Bet viņi bija it kā malā no tā visa. Viņi divi un trešais – ceriņzars. Tas nebija liekais.
Troksnis klasē pierima, skolotāja kaut ko stāstīja, piekodināja, lūdza un beidza runāt. “Tad neaizmirstie, rīt eksāmens sākas deviņos. Esiet precīzi laikā,” viņa sacīja. Visi varēja iet mājās. Klasesbiedru spiets pie durvīm atgrūda tās vaļā. Caurvējā nodrebēja atvērtais logs, aizcirtās un spalgi iekliedzās. Bija saplīsusi rūts.
Viņš bija apžilbināts
Tanī dienā arī pēc skolas abi palika kopā. Jānis tikai pajautāja: “Kur tu tagad iesi?” Anda samulsa un pateica muļķīgo “nezinu”. Viņa stāvēja tāda bikla un saulaina savā krēmkrāsas kleitā. “Es arī nezinu. Iesim kaut kur. Uz tevi skatoties, man šodien žilbst acis,” uztraukti un pārspīlēti nopietni teica Jānis.
Visu vidusskolas laiku Anda zināja, ka patīk Jānim. Arī viņai puisis likās simpātisks. Taču viņa nepamanīja, ka būtu bijusi tajā iemīlējusies. Nu nebija tā. Patikšana un tikai. Viņa un Jānis līdz šim neskaitījās pāris. Un te pēkšņi pēdējais zvans un balts ceriņzars. Un visas iemīlēšanās pazīmes!
“Mēs gājām rokās sadevušies cauri visai pilsētai. Mēs bijām nevainīgi kā jēri. Ne reizi vēl Jānis nebija mani noskūpstījis. Mēs gājām un gājām. Cauri parkam. Sēdējām uz soliņa. Sauļojām degunus. Jānis man nopirka šokolādi. Tā bija melna, sūra un cieta. Papriekš lauzu es, bet nevarēju nolauzt ne gabala. Tad Jānis koda. Tad es. Tas bija jautri. Mēs gājām no vienas ielas uz nākamo. Vai mēs sarunājāmies? Kaut ko. Bet neko būtisku. Par sauli. Par laiku. Par to, ko redzējām veikalu skatlogos. Es visu laiku domāju par to, kad Jānis mani noskūpstīs. Un par to, kā tas būs. Un kas būs pēc tam, un pēc tam, un…. Jau krēsloja,” atceras Anda.
Brīžiem Jānis bijis tas, kas ved Andu aiz rokas. Tad atkal viņa. Pie vienas rokas turēdama Jāni, otrā ceriņzaru. Jau apvītušu, bet smaržīgu. Pirms saulrieta viņi bija aizgājuši līdz pilsdrupām. Tās bija sakarsušas dienas svelmē un arī vēl vakarā sila. Anda atspieda pret mūri muguru. Viņa raudzījās Jānī un gaidīja.
“Kāpēc tu šodien esi tāda?” jautāja Jānis. Anda neteica nekā. Jānis saprata. Viņa gaida. “Tu esi tik mulsinoša. Kā šokolāde. Man gribas tevi apēst,” domu pabeidz Jānis. Un viņi abi smējās. Nekad Anda nebija tā smējusies. “Tagad es skūpstīšu tevi,” sacīja puisis. Skūpsts bija neilgs. Jānis tik tikko pieskārās Andai. Tikai mirkli. Viņa lūpas apņēma Andas muti. Bikli. It kā baidoties, ko no šā pieskāriena spožajam tauriņam varētu nobirt zelta puteklīši. Anda bija laimīga un vīlusies. Viņai gribējās raudāt. Skūpsts nebija īsts. Tātad nebija īsta pierādījuma tam, ka starp viņiem ir mīlestība. “Es pavadīšu tevi mājās,” pēkšņi noteiktā balsī teica Jānis. It kā pielikdams punktu. Klusējot viņi gāja līdz meitenes mājām. “Čau, tiksimies rīt,” teica Jānis. “Čau,” tikko dzirdami sacīja viņa un pagriezās, lai atvērtu durvis. Pie sliekšņa viņa atskatījās. Gribējās, lai viņš vēl stāvētu turpat, lai sauktu Andu atpakaļ. Taču tā nenotika. Jānis neatskatīdamies gāja projām. Viņa apsēdās uz sliekšņa. Vai tiešām kaut kas bija noticis? Kaut kas skaists. Bet varbūt tikai izlicies? Viņas rokas apķēra galvu, it kā lai palīdzētu tai saprast. Un tad atkal bija ceriņa smarža. Vai, Anda nebija nometusi savītušo zariņu. Ziedu čemuri glāstīja delnu. Ceriņi vēl arvien bija balti. Tik spocīgi mirdzoši naktī.
“Bija, bija, bija… Tev neizlikās,” tanī brīdī es pusbalsī sacīju sev. Un raudāju. Līdz sajutu, cik briesmīgi gribas ēst. Pēc brokastīm no rīta taču biju baudījusi vēl tikai to vienu šokolādi un vienu skūpstu. Vairāk nekā. Itin apmierināta devos uz virtuvi, lai ieturētu kārtīgu nakts maltīti. Bet ceriņzaru ieliku latviešu valodas grāmatā. Atkārtot mācību vielu nākamās dienas eksāmenam šinī mācību priekšmetā man nebija spēka,” atceras Anda.
Gandrīz izkritusi eksāmenā
Nākamajā rītā viņa pamodusies moža, kaut arī bija gulējusi tikai piecas stundas. “Savā krēmkrāsas kleitā es aizlidoju uz skolu. Uz eksāmenu. Pie Jāņa. Biju atskrējusi īsi pirms deviņiem. Gandrīz visi jau bija atnākuši, tikai Jāņa vēl nebija. Bērziņa stāvēja mūsu priekšā un pārskaitīja visus savējos. Kā tāda cāļu māte. Viņa bija ģērbusies gaiši rozā blūzītē, kas izcēla viņas skaistā krūtis, marmorbalto sejas ādu, smalkās rokas. Es nodomāju, ka viņa savos gados ir ļoti skaista. Un pēkšņi man gribējās Bērziņai to pateikt. Un es pateicu, ka viņa šodien ir ļoti skaista. Un tad viņa paskatījās uz mani un es uzreiz nožēloju sacīto. Sapratu, ka pateicu ko tādu, ko sievietei saka tikai vīrieši. To pauda Bērziņas skatiens. Jutos sevi pazemojusi,” stāsta Anda.
Jānis tā arī neatnāca, kamēr Anda gaidīja rindā uz mutisko eksāmenu latviešu valodā. Viņa nav varējusi koncentrēties eksāmenā. “Man bija jāanalizē vārdu šķiras tekstā. Bet teksts bija par balto padošanās karogu. Pareizāk sakot, par balto ziedēšanu pavasarī. Par ievām, ķiršiem, ābelēm, maijpuķītēm, ceriņiem. Šī dīvainā sakritība. Es apjuku. Sāku raudāt eksāmenā. Pati nezinu, par ko. Skolotāja Bērziņa mani izvilka. Burtiski aiz matiem. Lika man nomierināties. Uzvedināja uz pareizās domas. Un tad jau viss iegāja sliedēs. Gluži teicami novērtēta netiku, bet labi gan. Pateicoties tam, ka Bērziņa mani pažēloja, varēju cerēt mācīties tālāk. Un vēlāk tas arī piepildījās,” saka Anda.
Bet Jānis uz eksāmenu atnācis pašā beigās. Un pats pēdējais arī kārtojis pārbaudījumu. Andai viņš tanī dienā pagājis garām tā, it kā starp viņiem nekas nebūtu noticis. It kā nekāda ceriņzara nebūtu bijis. Andai likās, ka Jāņa krekls nemaz vairs nav tik balts. Un ka puisim ir kupris mugurā un sapīta gaita. Nu kas gan viņai varēja Jānī tā patikt! Nekas. Arī kurpes viņam kājās tādas nemodernas.
Viņa nesagaidīja eksāmenu rezultātu paziņošanu, aizskrēja uz mājām, iekrita gultā ar visu krēmkrāsas kleitu un nogulēja tā līdz rītam.
Viss bija sācies tik skaisti, bet…
“Starp mums ar Jāni tovasar vairāk nebija nekā. Pat atblāzmas nebija no tās intīmās tuvības, ko emocionāli jutām viens pret otru. Izlaidumā viņš mani uzlūdza uz deju. Taču tas bija šausmīgi. Es atkal savā krēmkrāsas kleitā, viņš – baltā kreklā. Tie paši un citi. Mēs dejojām tik ļoti atrāvušies viens no otra, it kā baidītos. Kad Jānis mani noveda malā, mana labākā draudzene Sanita teica: “Paskat, kā Bērziņiete uz tevi acis bola. Balta skaudība. Bail, ka šai brūtgānu neatņem.” Paskatījos uz skolotāju Bērziņu. Viņas sejā bija tāds kā lūgums, gandrīz vai asaras, sāpes un mīlestība. Spilgti baltajā kostīmā viņa izskatījās kā bēdu sagrauzta un pamesta līgava. “Nu ja. Viņa grib apprecēties. Kaut reizi mūžā. Viņa grib Jāni,” es sapratu. Un man bija kauns. Par… balto ceriņu, kas joprojām mājās smaržoja sažuvis un herbārijā pārvērties latviešu valodas grāmatā,” stāsta un nopūšas Anda.
Tobrīd pat viņa ar acīm meklējusi Jāni. Viņš skatījies tieši uz Andu no deju zāles otras malas. Pāri visiem deju pāriem, garām Bērziņietei. Jānis bijis pilnīgi viens. Un tāds kā nelaimīgs.
“Kā, vai tad tu nezināji. Man likās, ka visiem esmu izstāstījusi, arī tev. Jānim ar Bērziņu ir romāns. Mana vecmamma dzīvo vienā mājā ar Bērziņieti. Jānis vakaros pie šās piestaigā un projām aiziet tikai no rītiem,” Andu aiz rokas purinājusi un teikusi Sanita. Anda neko neatbildējusi. Viņa aizgājusi no sava izlaiduma ātrāk par visiem. Aizgājusi kopā ar vecākiem uz mājām.
Drīz Andai sākās cita dzīve. Mācības citā pilsētā. Atbraucot mājās pie vecākiem, Anda dzirdēja, ka Jānis dienējis armijā. Sācis strādāt par šoferi kādā iestādē. Apprecējies ar Bērziņieti. Piedzimusi meita. Vēlāk viņi šķīrušies. Jānim ir jauna ģimene, atkal bērns, taču precējies vairāk nav. Taču satikt Jāni Andai nenācās gadiem ilgi. Un tad reiz…
“Reiz mēs satikāmies uz ielas, kad biju atbraukusi uz dzimto pusi kapusvētkos. Man pie katras rokas bija pa bērnam – dēls un meita. Taču Jānis apstājās, sāka izvaicāt mani. Bija neērti neatbildēt. Un atkal viņam bija tāds skatiens kā toreiz ar to ceriņzaru rokās, kad viņš ienāca klasē un dāvināja man. Tikai tagad bija iela un klasesbiedru vietā garāmgājēji. “Vai esi laimīga?” viņš jautāja. Teicu, ka – jā. Atkal samulsu. Un tad viņš jautāja, vai atceros to ceriņzaru. Teicu, ka – nē, kas tas par zaru vēl! Un viņš pasmaidīja. Viņš saprata pareizi. Mēs atvadījāmies,” stāsta Anda.
Bērni pēc tam jautājuši, ko tas onkulis gribējis. Anda neko nav varējusi pateikt, tikai raudāja. “Mammīt, neraudi, vai tev tas onkulis nodarījis pāri?” jautājis dēls. Un Anda teikusi, ka nav gan. Tas onkulis nekad nav pāri nodarījis Andai. Viņa atver latviešu gramatikas grāmatu nodaļā par īpašības vārdiem un rāda man. Tur ir sakaltis ceriņš. Joprojām balts. Gandrīz vairs nesmaržo. Ir tikai nojausma.
“Kāpēc ar mani bija jānotiek tā? Kāpēc? Viss sākās tik… skaisti. Un beidzās nekā. It kā nekas arī nebūtu bijis. Ja vien nebūtu liecinieks – ceriņzars. Tātad bija. Vismaz tas. Un tas ir vairāk nekā nekas,” saka Anda.
Un te nu man, kas ir vērīgi klausījusies, nav, ko piebilst. Manī ir balta skaudība. Man neviens nekad tādu ceriņzaru nav dāvinājis. Tāpat kā skolotājai Bērziņai.
