No paša rīta klaiņojām pa pilsētiņu. Mēbeļveikalā nopirkām saliekamo gultu. Saimniecības preču veikalā gadījās importa tapetes. Neskopojāmies.
(Atceroties komunistu valdīšanas laikus)
No paša rīta klaiņojām pa pilsētiņu. Mēbeļveikalā nopirkām saliekamo gultu. Saimniecības preču veikalā gadījās importa tapetes. Neskopojāmies. Apkrāvušies ruļļiem, jau soļojām mājup, kad uzmanību saistīja pūlis pie grāmatveikala. Vēl viens sapnis piepildījās: piestūķēju pilnu tīkliņu ar deficīta tualetes papīru.
Iepretim ēdnīcai vīrs negaidot apstājās un teica:
– Maija, iesim paēst! Man vēders kurkst kā varžu dīķis.
Jau sen, tiklīdz sākas runas par ēšanu, izliekos, ka neesmu neko dzirdējusi. Tas viss tikai slaidās līnijas labad.
– Pacieties, mēs tikpat kā mājās. Un vēl – esam apkrāvušies kā ēzeļi.
Kad nonācām Dadžu un Varavīksnes ielu krustojumā, atcerējos, ka 11.veikalā draudzene Žanete apsolījās izgādāt zaļos zirnīšus.
– Tīkliņu ar tualetes papīriem ņemšu pati. Pārējo nes mājās! Ēstgribas nomierināšanai uzsildi gaļas pīrādziņus!
Jau ieejot veikalā, dzirdēju pircēju indīgās replikas:
– Kas tad viņai? Lai dabūtu zaļos zirnīšus, atnesusi pārdevējai tualetes papīru.
– Kā tad, kā tad! Labi vēl, ka nav atvilkusi elektriskās ērģeles!
Visi kaut ko pirka. Kad beidzot mēs ar Žaneti palikām divatā, viņa priecīgi sasita plaukstas un iesaucās:
– Draudzenīt! Šņabja veikala Jautrītei šodien dzimšanas diena. Pati saproti. Lai tās citas kā, bet es uz pusstundiņu aizskriešu.
– Žanete, bet man…
– Kamēr nebūšu, pastrādā manā vietā. Tikai neielaidies garās runās. Aizbāz pircējiem mutes un viss!
Tirgojoties svīdu nāves sviedrus, bet pircēji nāca un nāca. Kāds smaidošs vīrietis gribēja iepazīties un pabāza man zem deguna šokolādes tāfelīti. Ātrumā tās cenu pieskaitīju rēķinam.
Pa durvīm ievēlās divas kuplas dāmas. Dzirdēju, ka viena no viņam čiepstošā balsī iesaucās:
– Oho! Beidzot atsūtījuši jaunu pārdevēju…
Šos vārdus bija saklausījis kāds garš tēvainis. Viņš teica:
– Nekā dīvaina. Jā, jā! Cilvēks tirdzniecībā dažkārt samaitājas.
Izlikos, ka neesmu piezīmi dzirdējusi un paskatījos pulkstenī. Biju rāvusies jau vairāk nekā stundu, bet no Žanetes ne vēsts. Ietarkšķējās telefons. Mirkli svārstījusies, pacēlu klausuli. Runātājs kategoriski paģērēja, lai veikals izpilda plānu. Citādi ceturkšņa prēmija aiziešot gar degunu.
Piepeši kāda no pircējām klusinātā balsī pajautāja par zaļajiem zirnīšiem. Es šo dāmu noturēju par zobārsti Mēriju, kas nesen man saplombēja zobu. Palūrēju ar vienu aci zem letes. Kā tik tur nebija! Baiļodamās pasniedzu divas burkas zirnīšu un sajutu kaut ko līdzīgu atvieglojumam. Bet tad… pār zobārstes plecu pārliecās tik garš kakls kā žirafei:
– Jums ir zaļie zirnīši?
– Jā, tikko atveda.
Izveidojās gara rinda. Sāku tirgot visas zemletes preces pēc kārtas. Kad beidzās zaļie zirnīši, tirgoju bulgāru tomātus. Beidzās tie, pārdevu apelsīnu sulu, tad dažādus importa kompotus, saskābušu alu, melnos piparus, dienvidslāvu vistas zupu paciņas, kubiciņus… Izmisumā secināju, ka esmu pārdevusi arī pati savus tualetes papīra ruļļus.
Taču galvu nenokāru. Inkasatoram atdevu ietirgoto naudu un zvanīju uz šņabja bodi. Neviens tur vairs neatbildēja. Drīzi vien atgriezās Žanete. Viņa izskatījās pārāk sasārtusi un nogurusi. Arī es biju nogurusi, tomēr ņēmu pildzīmuli un rakstīju iesniegumu: “Lūdzu pieņemt mani darbā par pārdevēju.”
