Latviskās tradīcijas: turpina no pēckara gadiem.
Latviskās tradīcijas: turpina no pēckara gadiem
Vakar atzīmēja Maizes dienu – svētkus tiem, kas gādā, lai galdā ik dienu varētu celt svaigas maizes riecienu. Jaunalūksniete Meta Ezīte maizes cepšanas procesā piedalījusies jau no bērnības gadiem, jo mamma allaž mājās cepusi maizi. Viņai īpaši garšīga iznākusi rupjmaize, kurā iecepts speķis un silķe, un tā toreiz bijusi delikatese.
“Pēckara gados maizi nevarēja nopirkt. Arī vecmamma, kas tolaik dzīvoja Krievijā, cepa maizi un veda to tirgot uz Alūksni,” laikrakstam stāsta Meta Ezīte.
Patstāvīgi M.Ezīte maizi sākusi cept apmēram sešpadsmit gadu vecumā, to turpinājusi darīt arī tad, kad izgājusi pie vīra. Pirmajās reizēs esot visādi gājis, pieļāvusi dažādas kļūdas, piemēram, mīklu iejaukusi vēsākā ūdenī nekā paredzēts. “Vēlāk, kad iepraktizējos to darīt, cepu saldskābmaizi un rupjmaizi Lauksaimniecības darbinieku dienai, kāzām, bērēm un citiem pasākumiem. Iznāca to darīt divas reizes nedēļā, biežāk nevarēju, jo mīklai divas dienas jārūgst. Vienā gadā maizes cepšanai izlietoju astoņus maisus miltu,” bilst šā aroda lietpratēja.
M.Ezīte mājās vienās reizē varot izcept desmit maizes kukulīšus, tās pietiekot nedēļai. Maize katru reizi iznākot citādāka. Visbiežāk agrāk cepusi kviešu saldskābmaizi, savulaik mīklai neesot izmantojusi ne raugu, ne cukuru.
Mājās ceptai maizei esot cita garša, turklāt ja vēl to ēd ar pienu, ievārījumu vai sviestu. Maizi var ilgi uzglabāt.
“Tad, kad mazdēls Rolands mācījās Apē, brīvdienās brauca palīgā mīcīt mīklu, jo tam ir vajadzīgs liels spēks. Viņam patika to darīt,” atklāj sieviete. Viņa atzīst, ka kādu laiku bijis pārtraukums maizes cepšanai, jo tirdzniecībā sāka parādīties daudzveidīgs maizes šķirņu piedāvājums.
Viņa ir pārliecināta, ka Ziemassvētkos galdā noteikti būšot pašas ceptā maize. To mudinot darīt bērni un mazbērni, tāpēc viņa plāno turpmāk maizi cept regulāri.
“Laukos ir grūtāk iegādāties pārtiku, pie mums brauc autoveikals. Būs jāiegādājas labi milti, agrāk tā bija problēma, jo dzirnavu tuvākā apkārtnē nebija,” spriež M. Ezīte.
Ne mazāk svarīga esot speciāla abra, kur raudzēt mīklu, mūrītis nedrīkstot būt pārlieku karsts, citādāk nekas no maizes nesanākšot. Viņa krāsns kurināšanai iesaka izmantot lapu koku malku, vislabāk alkšņa, nevis egles.
“Iemācīties cept maizi nav grūti, taču tās tapšanas procesam ir jādzīvo līdzi. Jebkuram darbam, ko dara, ir jāpatīk. Kulinārija man ir tuva, esmu gājusi uz godiem par saimnieci. Agrāk, kad strādāju par iecirkņa priekšnieci, steidzos uz māju, lai paspētu izcept maizi, ja bija pasūtījums,” atceras viņa. M.Ezīte labprāt nodotu maizes cepšanas zināšanas tālāk, taču jaunajiem trūkstot pacietības un arī vaļas.
