Teicienu – kas ēdis siļķi, lai nespriež par zivīm – var attiecināt uz visām dzīves jomām. Protams, to izprast var tikai pēc pamatīgas izpētes un iepazīšanas.
Teicienu – kas ēdis siļķi, lai nespriež par zivīm – var attiecināt uz visām dzīves jomām. Protams, to izprast var tikai pēc pamatīgas izpētes un iepazīšanas. Tomēr ir vajadzīgs arī skats no malas – žurnālista viedoklis, kas nav un nevar būt tāds pats kā speciālista atzinums. Savādi, bet vairums cilvēku uzskata, ka zina labāk – kad, ko un kā rakstīt laikrakstā.
Viens no “Juristu dienu 2002” pasākumiem Tiesas namā Rīgā bija tiesas procesa izspēle, kur mainītās lomās bija tiesneši, prokurori, advokāti un žurnālisti. Mediju pārstāvji iejutās juristu “ādā”, bet tiem savukārt vajadzēja izmantot mikrofonus, videokameras un diktofonus, lai veidotu reportāžas no tiesas sēdes. Pēc tam abpusēji vērtēja “kolēģu” veikumu. Žēl, ka ar padarīto nevar iepazīties vairāk cilvēku. Mūsu pieredze liecina, ka daudzi redakcijā ieradušies rakstīt gribošie, kas acīmredzot uzskatījuši to par vieglu nodarbošanos, drīz vien no šīs domas ir atteikušies. Viņus nepatīkami pārsteidz ierēdņu, uzņēmēju vai citu cilvēku nevēlēšanās sniegt informāciju. Un bieži vien neizdodas faktu materiālu uzrakstīt ziņā, rakstā, reportāžā vai aprakstā, jo izrādās, ka katram žurnālistikas žanram ir savi nosacījumi (gluži tāpat kā citos darbos). Tas nozīmē, ka nav iespējams informēt tā, kā vēlas kāds priekšnieks vai zinātnieks.
Masu mediji tāpat kā citas biznesa struktūras ir pakļauti tirgus noteikumiem, kas arvien vairāk cenšas diktēt savas prasības. Lai gan nākamgad palielinās preses izdevumu abonēšanas maksa, redakcijas no tā peļņu negūs. Piemērojoties Eiropas Savienības prasībām, avīzes un žurnāli ir aplikti ar deviņu procentu pievienotās vērtības nodokli un to piegāde – ar 18 procentu nodokli. Zviedrijā valsts dotē laikrakstu izdošanu, tāpat ir valstis, kur šie nodokļi nav jāmaksā vai arī tie ir mazāki. Latvijā, tirgum kļūstot arvien lielākam, vairāk ir konkurentu, un katrs ir izvēles priekšā starp godīgumu un naudu.
Temīdai ir aizsietas acis, tāpēc nav jābrīnās, ka taisnības svari tik bieži šūpojas. Tos uzmanīt un regulēt vajadzētu masu medijiem, kā arī sabiedrībai. Gribētu domāt, ka joprojām vairums žurnālistu gatavo materiālus ar savas – ceturtās varas – misijas apziņu. Tomēr bijusī Latvijas Universitātes žurnālistikas katedras vadītāja Sandra Veinberga, kas tagad strādā Zviedrijā, atzīst, ka presē valda “dīvains politiķu kults”. Šajā ziemeļvalstī mediji koncentrējas uz rezultātu, bet Latvijā – uz procesu. Iespējams, tāda attieksme rada dzeltenās tēmas, baumas un šausmas, ko diemžēl cilvēki vairāk vēlas lasīt nekā izglītojošus, skaidrojošus un garīgus rakstus. Bet tam ir bumeranga efekts.
