Kalncempju pagasta iedzīvotājai Astrīdai Rakstiņai ļoti patīk dzeja, ko labprāt lasa brīvos brīžos.
Kalncempju pagasta iedzīvotājai Astrīdai Rakstiņai ļoti patīk dzeja, ko labprāt lasa brīvos brīžos. Viņa smej, ka tas ir mantots gēnos no rakstnieces Zentas Mauriņas, ar ko ģimenei ir attāla radniecība.
Laikrakstu “Alūksnes Ziņas” viņa abonē no tā izdošanas sākuma. “Otrajā lappusē ļoti patīk domugraudi, jo mani interesē dzeja. Lasu romānu turpinājumos “Tikai cilvēki”. No šīs avīzes gūstu plašu informāciju par rajona aktualitātēm, kas saistītas ar pedagoģiju, lopkopību, pašvaldībām, kultūras norisēm un citām tēmām. Strādāju Gulbenes rajonā, tāpēc man ir interesanti lasīt arī par to,” stāsta lasītāja.
Grūti strādāt apvienotā klasē
Kalnienas pamatskolā viņa māca angļu valodu. “Lieku skolēniem saprast, ka ir jāzina svešvaloda, jo bez tās nevarēs atrast labu darbu. Man angļu valoda bija mīļākais mācību priekšmets jau pamatskolā. Ir gandarījums, ka lielākajai daļai bērnu šī valoda patīk. Viņi izprot tās nepieciešamību, tādēļ cenšas to apgūt. Manuprāt, bērna sekmes ietekmē vecāki. Ja viņi savai atvasei izskaidro izglītības nepieciešamību, tad bērns labāk mācās. Bet vienmēr ir bijuši audzēkņi, kurus mācības nesaista,” saka A.Rakstiņa.
Viņa atzīst, ka pedagogam ir ļoti grūti vadīt stundas apvienotā klasē. “Ir arvien vairāk skolu, kur ir šādas klases. Izņēmums nav arī Kalnienas pamatskola. Stunda ilgst tikai 40 minūtes. 10 minūtes paiet, līdz katrai klasei uzdodu mājas darbu, tādēļ tikai 15 minūtes varu strādāt ar katras klases bērniem. Ja vieniem skolēniem uzdodu rakstu darbu, bet ar otriem diskutēju mutiski, tad rakstītājiem tas traucē, jo viņi klausās. Sākumā bērni sūdzējās, ka ir grūti šādā klasē mācīties, bet nu jau ir pieraduši,” saka A.Rakstiņa.
Vajadzēja savu skolu
Savulaik A.Rakstiņa bija Kalncempju pamatskolas direktore. “Bija grūti strādāt, jo skola nejuta vietējās pašvaldības atbalstu. Bija sajūta, ka šo iestādi vajag tikai pedagogiem, audzēkņiem un dažiem vecākiem. Tagad bērniem ir agri jāceļas, lai ar autobusu nokļūtu skolā Beļavā, Kalnienā vai Zeltiņos. Mājās viņi tiek tikai pulksten 16.00 un ir noguruši. Manuprāt, skolas ēkā vajadzēja saglabāt vismaz sākumskolas klases,” domā A.Rakstiņa.
Viņu pārsteidz jauniešu attieksme pret estētiskām vērtībām. “Man ļoti patīk ziedi, tādēļ mēdzu skubināt meitenes, lai viņas atnes un uzliek uz klases galda puķu vāzi. Bet bija reize, kad viņas man atbildēja: “Kādēļ tas jādara, ja pēc laika ziedi tāpat nokalst un ir jāmazgā vāze?” Kādas sievas viņas būs saviem vīriem un kā saimniekos? Bet kopumā man patīk mūsdienu jaunatne,” spriež A.Rakstiņa.
Vienmēr ir, ko darīt
Brīvā laika Astrīdai ir maz, jo trīs dienas nedēļā jāstrādā skolā, bet vakarpusēs savā zemnieku saimniecībā “Avotiņi”. “Par to gan vairāk gādā vīrs, bet darba tāpat ir daudz. Apkopjam deviņas slaucamas govis, ir arī cūkas, audzējam graudus. Apbrīnoju sievietes, kurām pietiek laika, lai staigātu pie kaimiņienēm klačoties. Es to nevaru atļauties, jo man rūp, lai vienmēr ir tīra māja, izravēts dārzs un pagatavota maltīte,” klāsta A.Rakstiņa.
Rakstiņu ģimenes firmas ēdiens ir frī kartupeļi ar piedevām. “Ar tiem vienmēr mielojam savus viesus. Gatavojam ātros salātus no palielos gabaliņos sagrieztiem vārītiem kartupeļiem, zaļumiem, majonēzes un “Vegetas” garšvielām. Pie zupām un citiem ēdieniem lieliski garšo pašu gatavota masa no tomātiem, burkāniem un pētersīļu zaļumiem, ko izmaļ caur gaļasmašīnu, pieber nedaudz sāls un liek burkās. Tā lieliski der pie gaļas ēdieniem, zupām un salātiem, tādēļ iesaku pamēģināt arī citiem lasītājiem,” pamāca A.Rakstiņa.
Zemniekiem ir daudz jāstrādā
Viņa pozitīvi vērtē Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. “Zemniekiem ir daudz un sūri jāstrādā, lai ražotu labas kvalitatātes produkciju. Tiesa, Eiropas Savienībai pret visu ir augstas prasības, bet reizēm varas vīri, kas reti brauc uz laukiem, tās izskaidro nepareizi, un izrādās, ka viss ir daudz vienkāršāk,” akcentē A.Rakstiņa. Viņa netic, ka pēc 8.Saeimas vēlēšanām Latvijā kaut kas pozitīvi mainīsies.
