“Gribētos zināt, kuri Liepnā ir tie ideālie tēvi un mātes, kuri savus bērnus vadā pie rokas ik brīdi. Vai tie, kuri ar pilniem naudas makiem un izgāztiem vēderiem, alus pudelēm rokās, staigā pa Liepnu?”
“Tie, kuri brauc lepnās automašīnās un kuru bērni kājām pa Liepnu nestaigā, bet vizinās ar mašīnām? Vai tie, kuri nezina, kā savu bagātību izrādīt? Interesanti, kā viņi pie tās bagātības ir tikuši? Braukājot uz Krieviju un tirgojot nelegālu alkoholu, cigaretes! Izšmaucot tādus cilvēkus, kā mēs, kuri pelna, lai izdzīvotu. Izkrāpjot no cilvēkiem mežus par lētu naudu un dārgi pārdodot. Vai ir vēl kāds cits veids? Pastāstiet arī mums, jo ar godīgu darbu lielu naudu nevar nopelnīt…”
Ar šādām pārdomām pēc izlasītajiem komentāriem portālā “aluksniesiem.lv” pie ziņas par ceļu satiksmes negadījumu Liepnā, kad kravas automašīnas “Volvo” vadītājs 10.jūlijā notrieca piecgadīgo Linardu, kurš no gūtajām traumām mira notikuma vietā, “Alūksnes Ziņu” redakcijā vērsās zēna māmiņa Inita Ķesele. Pērn maija vidū nodega viņu jaunuzceltā māja Liepnā, bet tagad ģimenei traģiskā negadījumā tika atņemts arī mazais puisītis.
No gaisa nekas nekrīt
Asarām acīs viņa jautā, vai kāds no komentāru rakstītājiem ir piedzīvojis to, ko viņi? “Vai kāds no jums ir palicis pliks, bez pajumtes un būtu spējis sākt visu dzīvi no nulles? Vai bez santīma kabatā sēdētu mājās un sargātu savus bērnus, noskatoties, kā viņi bada nāvē mirst? Es gan domāju, ka tā nebūtu! Bet varbūt tā ir jūsu skaudība par to, ka mēs cenšamies strādāt un saviem spēkiem celt sev jaunas mājas, nodrošināt saviem bērniem nākotni, no jauna apģērbt un pabarot savu ģimeni, nelūdzot un neubagojot no citiem. Nopelnīt sev ar darbu, nevis krāpšanu,” saka I.Ķesele.
Viņa uzsver, ka ģimenei bērni ir ne tikai jāpabaro, bet arī jālaiž skolā, bet bez naudas to izdarīt nevar. ”To visu nevar izdarīt ar vienu minimālo algu, tādēļ jau mēs abi strādājam, gribējām dot saviem bērniem to labāko. Un varbūt tieši tādēļ mēs tagad esam zaudējuši savu mīļo dēliņu… Mēs strādājam savu bērnu labā, gribējām vairāk dot arī Linardiņam… Bet vai tas būtu viņu izglābis no nāves?”
Sabrauca stāvošu ceļmalā
I.Ķesele jūtas vainīga, ka atradās darbā un tobrīd nebija kopā ar dēliņu. “Kopš brīža, kā nodega mūsu mājas, viņš bieži gāja no dzīvokļa uz māju un atpakaļ. Tas bija viņa ceļš kopā ar mums un arī bez mums – katru dienu visa gada garumā. Mēs viņam bija iemācījuši, ka jāiet pa ceļa malu un, kad brauca kravas automašīnas, viņš vienmēr nostājās ceļa maliņā un nogaidīja, kamēr aizbrauc garām. Un tā bija arī šoreiz, jo viņu sabrauca stāvošu ceļa malā pašos ceriņos. Tam bija arī aculiecinieki,” saka sieviete.
Viņa ir izmisumā un neizpratnē, ko gan lai māca bērnam? “To, ka uz ceļa stāvēt nedrīkst – sabrauks, tad kur lai cilvēks paliek? Un vai mēs vainīgi, ka ceļa malas ir nesakoptas un ceriņi liecas līdz pat asfaltam! Kam par to ir jābūt atbildīgam – vai man? Man sava ceļa mala ir sakopta,” saka I.Ķesele.
Viņa norāda – šoferim ir jāredz, kas notiek uz ceļa un tā malās.
