Lolita Vanaga
Interesantākais ir process
Dzidra Bauere
Ja bērns ir gatavojies, tas jānovērtē
Keta Logina
Pieņēmuši kā savējos
Lolita Vanaga
-Bērniem šie svētki ir populāri. Es nedomāju, ka to svinēšanu īpaši veicina ģimene, drīzāk jau televīzija, internets un citi masu mediji. Mūsu ģimenē aktīvākā Helovīnu svētku atbalstītāja ir meita Diāna. Jau vairākus gadus viņa kopā ar draugiem sagatavo maskas, priekšnesumus un iet pie pazīstamiem cilvēkiem ciemos. Viņiem iegūt saldumus nav galvenais, jo interesants ir ciemošanās process. Arī gatavošanās ir sava veida atrakcija. Viņi paši domā, ko vilks mugurā, kādas frizūras veidos, ko teiks, kur ies un tā tālāk. Kad dzīvoju daudzdzīvokļu mājās, tur vakarā nāca ļoti daudzi: vieni iet prom, citi nāk. Tagad ir mazāk, tomēr pirms Helovīnu vakara tāpat nopērku nedaudz saldumu un, ja kādi ciemiņi nāk, tad laipni tos uzņemu, bet vienmēr paprasu arī kādu priekšnesumu. Manuprāt, nekas slikts nebūtu, ja ģimenes, kurās aug tāda vecuma bērni, kas interesējas par Helovīniem, kopā vakarā izgrebtu ķirbi, ieliktu tajā svecīti, sagatavotu kādu saldu kūku un kopīgi pajokotos.
Dzidra Bauere
-Jau vairākus gadus iegādājos papildus saldumu krājumus pirms Helovīniem, jo zinu, ka pie manis nāks bērni. Tas, kādus tērpus viņi ir izdomājuši, kādas maskas uztaisījuši – tas ir super! Klusībā gaidu zvanu pie durvīm, aiz kurām sastājies bariņš mazuļu. Ir tādi kautrīgi, kuri stāv klusiņām un beigās bailīgi nopīkst: man vajaga kompeti. Es gan parasti saku, ka konfektes ir jānopelna, tāpēc lūdzu noskaitīt kādu pantiņu vai kaut anekdoti izstāstīt. Kad vēl vīrs bija dzīvs, tad viņš vienā reizē ieaicināja kādu puisi iekšā, nosēdināja uz krēsla un lika stāstīt anekdotes. Un stāstīja ar’! Zinu, ka daudzi manu gadu cilvēki ir pret šiem svētkiem, bet es esmu noskaņota pozitīvi. Galu galā, ja bērns ir gatavojies un centies, tad kāpēc gan ne? Varbūt vienīgi par svētkiem viņus negribētos saukt, jo es viņus vairāk uztvert kā piedzīvojumu. Tāpat aizdomājos par to, ka, iespējams, kādam bērniņam, saņemot par savu masku tās pāris konfektes, cepumu vai ābolu, tā ir viena no retajām reizēm, kad viņš tiek pie kāda kāruma. Sevišķi tagadējos apstākļos. ?
Keta Logina
-Man tie ir svētki, kurus gaidu katru gadu. Pati maskas nekad neesmu gatavojusi, jo priekš zvanīšanās pie svešu cilvēku durvīm un saldumu lūgšanas laikam esmu par kautrīgu. Tajā pašā laikā ir interesanti vakarā iziet ielās un paskatīties, ko citi ir izdomājuši. Ir bijušas reizes, kad kopā ar draudzenēm esam pievienojušās draugiem ar maskām, lai redzētu, kā viss notiek. Attieksme ir dažāda. Citi iedod saldumus, bet ir tādi, kuri nolamājas un aizcērt durvis. Gadījies arī, ka uz ielas pienāk kāds mazais un prasa saldumus, taču, kad iedodam, aiziet tālāk un vēl pasaka kaut ko rupju. Visādi varianti ir bijuši. Domāju, ka vairums jauniešu Helovīnus pieņēmuši kā savus svētkus. Vismaz manā paziņu lokā gandrīz visiem tas ir svarīgs notikums. Tie, kas pret tiem izturas negatīvāk, galvenokārt, ir vecāki cilvēki. Piemēram, mana vecmamma vēl joprojām nesaprot, kas tie ir par svētkiem un kam viņi vajadzīgi. Savukārt es varu tikai priecāties, ka vienreiz gadā ir tāda neparasta diena. Pat tad, ja pārņemta no citu tradīcijām.
