Visā pasaulē ir vērojama tendence no
jaunuzbūvēto un atjaunoto dzīvojamo ēku iedzīvotājiem arvien
lielākā skaitā saņemt sūdzības par diskomfortu, ko varētu
saistīt ar iekštelpu gaisa kvalitāti. Parasti jaunās mājās šis
diskomforta periods ir īslaicīgs un pārejošs, bet daļai
jaunbūvju (aptuveni 30%) tas pārvēršas ilglaicīgā un aktuālā
problēmā. Šādos gadījumos ir pamats domāt par „slimās būves
sindromu”. Vairāk par slimās būves sindroma izpausmēm un to
risināšanu stāsta būvinženieris un inženierzinātņu doktors
Juris Biršs.
Ilgstoši uzturoties ēkā, kam piemīt „slimās
būves sindroms”, cilvēki visbiežāk sāk izjust pašsajūtas
pasliktināšanos, kas var izpausties kā nogurums, miegainība,
traucēta koncentrēšanās, kā arī galvas un kakla sāpes,
izdalījumi no deguna, šķavas, nelabumus, reiboņi un citi
simptomi. Lai gan šādus simptomus var izraisīt arī pilnīgi citi
cēloņi – cilvēks var būt alerģiski jutīgs, indivīda darbs
var būt saistīts ar stresa apstākļiem vai izraisa dziļu
neapmierinātību, var būt arī citi iespējamie psihosociālie
faktori -, tomēr Pasaules Veselības aizsardzības organizācijas
komitejas pētījumi liecina, ka ļoti bieži šos simptomus var
saistīt ar dzīvojamo iekštelpu gaisa kvalitāti. Droša zīme tam,
ka vainojams „slimās būves sindroms”, ir simptomu saasināšanās,
atrodoties tieši konkrētās telpās (skolā, darbā, mājās,
u.tml.). Savukārt pašsajūta uzlabojas, šajā būvē neuzturoties.
Potenciāli jutīgās iedzīvotāju grupas, kuru
veselība visvairāk pakļauta iekštelpu gaisa kvalitātes riskiem
ir bērni, grūtnieces, gados veci cilvēki, cilvēki, kuri cieš no
astmas, elpošanas un sirds – asinsvadu slimībām. Vienlaikus –
gaisa piesārņojums jebkuram cilvēkam var radīt kumulatīvos jeb
uzkrājošos veselības efektus.
Secinot, ka slikta pašsajūta rodas tieši
konkrētā būvē un telpās, ir būtiski censties noskaidrot, kas
tieši to izraisa. Viens no veidiem, kā to darīt, ir īpašs gaisa
kvalitātes un plūsmas tests, ko veic Darba drošības un vides
veselības institūts. Visbiežāk ēkās, kurās cilvēki izjūt
veselības pasliktināšanos, konstatējamas baktērijas, sēnītes
un vīrusi, putekļi un putekšņi, slikta ventilācija, gāzes
pavardi, kamīni, ķīmiskas vielas, kas izdalās no dažādām
ierīcēm, līmēm, krāsām, saistvielām, būvmateriāliem, mēbelēm
u.c.
Kā veidojas slimās būves sindroms?
Līdz pat 30% no visām jaunajām vai atjaunotajām
biroju būvēm ir īpaši augsti rādītāji iekštelpu gaisa
kvalitātes negatīvajai ietekmei uz cilvēku veselību un komfortu –
tātad saistību ar “slimās būves sindromu”.
Būvinženieris un inženierzinātņu doktors
Juris Biršs atklāj dažus piemērus, kā var veidoties “slimās
būves sindroms”. Piemēram, būvobjektā tiek izmantots monolīts
betona pārsegums, kura biezums ir 200 mm. Latvijas klimatiskajos
apstākļos betons uzņems no apkārtējās vides vairāk ūdens
mitruma, nekā spēs atdot, jo izteikti darbosies betona kapilārā
kondensācija. Ja virs betona veidos jebkāda veida nepārtrauktu
segumu, tas tiks pakļauts mitruma fizikālai un ķīmiskai
iedarbībai, kas var radīt seguma materiāla deformācijas,
materiāla ķīmisku sadalīšanos, un rezultātā gaisā nonāk
cilvēka veselībai kaitīgi, alerģiski savienojumi.
Ja netiek izmantots starpslānis, bet grīdas
segums līmēts tieši uz betona virsmas, starp šim divām materiālu
kārtām var rasties ūdens tvaikus necaurlaidīga vide, kas ir
ideāla vieta sārmu ķīmiskai reakcijai ar līmvielām – sāk
izdalīties butanols, alkaloīdi un gaistošas organiskās vielas.
Kā vēl vienu piemēru J.Biršs min gadījumus,
kad uz betona grīdas pamatnes ir uzklāts ruberoīds – ar
bitumenu piesātināts materiāls (bitumens ir naftas un
akmeņogļu pārstrādes produkts, dabisko smago
ogļūdeņražu maisījums), bet virs tā – kokskaidu
plātnes, kas savukārt satur fenolformaldehīdsveķus vai
karbamīdsveķus (tie ir aromātiski oglekļa savienojumi). Benzola
un citu destilātu (toluola, hloroforma, kas ir lieliski
šķīdinātāji) tvaiki viegli šķīdina sev radnieciskos
produktus, caurspiežas tiem, pastiprina jau tā indīgos
iztvaikojumus un pa linoleja šuvēm un grīdas perimetra
spraugu (nosegtu ar grīdlīstēm) nonāk telpā. Jo augstāka būs
telpas temperatūra, jo lielāka būs ogļūdeņražu summārā deva
telpas gaisa sastāvā.
Slimās būves sindroma profilakse
Lai izvairītos no “slimās būves sindroma”
veidošanās vai attīstīšanās telpā, ieteicamas vairākas
profilaktiskas darbības, kas gaisu padarīs mazāk kaitīgu
cilvēkam. Iekārtojot mājokli, jāizvēlas mēbeles un materiāli,
kas neveicinās putekļu uzkrāšanos. Ļoti būtiski rūpēties par
pietiekamu gaisa cirkulāciju telpās – tām jābūt regulāri
vēdinātām un ventilētām, jāsamazina gaisa mitrinātāju
lietošana un jāatceras arī par gaisa kondicionēšanas sistēmas
tīrīšanu. Tāpat būtiska ir telpu regulāra un rūpīga tīrīšana,
turklāt, izmantojot iespējami dabīgāku sadzīves ķīmiju.
Kā uzsver J.Biršs, mūsdienu moderno
būvmateriālu laikmetā, kad alternatīvu materiālu sortiments ir
ļoti plašs un tie ir paredzēti dažādu tipu būvēm ar ļoti
atšķirīgiem ekspluatācijas apstākļiem, ir pat ļoti bīstami
izvēlēties būvmateriālus tikai pēc ekonomiskiem apsvērumiem.
Tāpēc tiem, kas uzsāk telpu izbūvi vai remontu, jāseko līdzi
arī tam, lai apdarē un būvniecībā izmantotajiem būvmateriāliem
un to sistēmām ražotājs ir veicis testus par to ietekmi uz gaisa
kvalitāti un uzņemas par to atbildību.
