Cik viegli ir būt piecu bērnu tēvam, ja
nevēlies tikai pildīt apgādnieka funkciju, bet arī būt kopā ar
bērniem viņiem īpašos notikumos, ikdienas rūpēs un atpūtas
brīžos? Šādu jautājumu valsts atbalsta programma “Latvijas
Goda ģimenes apliecība “3+ Ģimenes karte”” vēlējās
noskaidrot Tēva dienas priekšvakarā. Tētis Andris Kalnozols
teica, ka veiksmes atslēga ir kopdarbs – kamēr vada uzņēmumu,
ikdienas rūpes uzņēmusies sieva Inese. Tāpēc arī uz interviju
pāris nāk rokrokā – tieši tāpat kā savā ikdienā.
Vizītkarte
Tētis: Andris Kalnozols, uzņēmuma ZS “Vairogi”
līdzīpašnieks un vadītājs
Mamma: Inese Kalnozola, sociālais pedagogs
Aizkraukles pagasta sākumskolā
Bērni: Patrīcija (15 gadi) dzimusi Andra
iepriekšējās attiecībās, dvīņu brāļi Mariss un Markuss (10
gadi), dvīņu māsas Roberta un Paula (6 gadi)
Andri un Inesi satieku kādā lietainā augusta
pēcpusdienā. Peļķes pilsētā ir pamatīgas, ļaudis steidzas,
galvas ierāvuši kapucēs un lietussargus izslējuši, cerot mazliet
nosargāt sausuma sajūtu. Pāris ierodas precīzi norunātajā
laikā. Inese ģērbusies gaišā vasaras tērpā un pieskandina
telpas skanīgiem smiekliem. Andris nopietnāks, bet nenoliedzami
pašpārliecināts – viņš taču ir ne tikai uzņēmējs un gādīgs
vīrs, bet arī piecu bērnu tēvs. Vēlāk sarunas noslēgumā
Andris teiks: “Laimīgi tie cilvēki, kam ir bērni, bet
vislaimīgākie tie, kam ir daudz bērnu.”
Viens nav karotājs – atbildība ir jādala
Andris: Visa ikdiena patiesībā balstās uz
Ineses pleciem. Man kopā ar vecākiem un brāli ir ģimenes
uzņēmums, esmu atbildīgs par 50 darbiniekiem. Dažkārt smejos, ka
man ir mājās pieci bērni un darbā – 50.
Inese: Mana diena paiet, bērnus vadājot uz
skolu, pulciņiem. Varu atļauties tikai 0,2 slodzi vietējā
skoliņā, kur esmu sociālais pedagogs. Man piedāvāja lielāku
slodzi, taču nācās atteikt, jo vienkārši nav vairāk laika.
Šobrīd lielā stundu likme ir mājās. (Smejas.)
Andris: Mans moto: man jānodrošina sievai visi
apstākļi, lai viņai būtu pēc iespējas ērtāk pavadīt šo
salīdzinoši ilgo laiku kopā ar bērniem. Nesaku, ka man darbā ir
viegli, taču būt mājās ar bērniem ir daudz grūtāk. No darba ir
brīvdienas, var aiziet agrāk, bet kopā ar bērniem ir jābūt visu
laiku.
Ilūzijas, realitāte un mūžīgā mācīšanās
Andris: Inese man laika gaitā ir iemācījusi
daudzas lietas par bērniem (un ne tikai) izprast un uztvert citādi,
es arī daudz lasu rakstus un grāmatas par attiecībām ģimenē,
bērnu audzināšanu. Tā ir taisnība, ko daudzi vīrieši neslēpj,
ka, atnākot no darba, gribas kādu stundu divas darīt to, ko pats
vēlas. Man arī tā ir bijis, ka, braucot mājās, jau uzburu ainu,
kā tagad būs, ko es darīšu, kā atpūtīšos, ka māja būs
kārtībā, gaidīs silta zupa un rātni, rindiņā sasēdināti
bērni, taču realitāte dažkārt atšķiras no iecerētā par
visiem 360 grādiem. Ar sievu esam daudz par to runājuši, tāpēc
es spēju pieņemt, ka dzīvē tomēr nevaru visu ietekmēt. Esmu
pārstājis uzburt iedomu ainas, priecājos par to ikdienu, kas mums
ir. Patiesībā pēdējo trīs četru gadu laikā esmu aptvēris, ka
tieši bērnos rodu mieru. Pēdējā laikā esmu izvērtējis savas
prioritātes, piemēram, neeju tik bieži medībās, lai vairāk būtu
kopā ar ģimeni.
Inese: Jā, reizēm mums nav vienprātības kādā
jautājumā, bet tas taču ir normāli. Meklējam dažādus
risinājumus. Ne tikai lasām izglītojošu literatūru, bet arī
aprunājamies ar psihologu, īpaši tad, ja kāds no bērniem
sasniedzis jaunu vecumposmu. Ar pusaudzi mums jau bija pirmās
saskarsmes problēmas, ko, šķiet, esam veiksmīgi atrisinājuši.
Ja šķiet, ka paši nevaram vienoties, vienmēr ir iespēja
pakonsultēties ar trešo cilvēku no malas, kas ir kompetents bērnu
audzināšanas jautājumos. Tā kā esmu sociālais pedagogs, man ir
daudz labu studiju laikā iegūtu materiālu par dažādām problēmām
un situāciju risinājumiem.
Andris: Mūsu lielais pluss – mēs,
protams, varam sastrīdēties, bet pēc piecpadsmit minūtēm atkal
varam sēsties pie galda un konstruktīvi sarunāties. Nekad nav
bijis, ka mēs nedēļām klusētu vai par kaut ko apvainotos, jo no
tā cieš ne tikai bērni, bet arī pašu attiecības. Ja ir
atšķirīgi viedokļi, vienalga nonākam pie kopsaucēja, jo mērķis
ir viens – atrast labāko risinājumu.
Ceļš līdz kuplai ģimenei
Inese: Bērni paši pieteicās – nebijām
nolēmuši, ka tas vai cits ir īstais brīdis mazulim.
Par pirmajiem dvīņiem uzzinājām salīdzinoši
vēlu – piektajā grūtniecības mēnesī, kad man pirmo reizi
veica USG. Taču, tā kā pēc pirmās izglītības esmu vecmāte,
man jau pirms sonogrāfijas veikšanas bija pamatotas aizdomas, ka
manī aug divas dzīvībiņas. Bijām ļoti priecīgi.
Kad paliku stāvoklī otro reizi, biju pilnīgi
pārliecināta, ka būs viens mazulis – nevar taču tā būt, ka
šādi gadās divas reizes pēc kārtas! Uz sonogrāfiju devos
ceturtajā grūtniecības nedēļā. Ārste teica, lai atnāku vēl
pēc divām uz atkārtotu pārbaudi. Kad atnācu, viņa ilgi skatījās
sonogrāfa monitorā. “Ko teiksiet, dakterīt?” – “Divus
redzu, Inesīt.” Kā es sāku raudāt… Tas man bija šoks. Ārste
mierināja: “Ko raudi?! Tu taču visu zini.” “Tāpēc arī
raudu,” atteicu.
Puišiem pirmie trīs mēneši bija grūti –
mocījās ar kolikām. No septiņiem vakarā līdz desmitiem abi ar
Andri mazos šūpojām uz rokām. Grūti bija. Bet meitas mums kā
mazi eņģelīši. Ja tādi ir visi mazuļi, nav problēmu izauklēt
vēl kādu pārīti. (Smaida.)
Andris: Puiši mums pieteicās attiecību pašā
sākumā, un tas laiks man bija pirmais pārbaudījums. Ja mēs tam
esam veiksmīgi izgājuši cauri, tad nav daudz lietu, kas varētu
būt par grūtu. (Smejas.) Kāpēc tā saku? Inesei grūtniecības
sākumposmā bija ļoti izteikti sliktumi. Ja braucām mašīnā,
faktiski bija jāstājas pie katra krustojuma, jo bija nelaba dūša.
Bet man prātā ainiņas – atbraukšu mājās, sieviņu samīļošu,
ko jauku padarīsim, bet viņai slikti un slikti. (Abi smejas.)
Kad puikas bija aptuveni trīs gadus veci, ar
Inesi runājām par bērniem. Es viņai saku – man trīs ir, varbūt
pietiek. Inese teica, ka tomēr vēl gribētu arī meitu. Nolēmām –
labi, bet mazliet pagaidīsim, lai puikas paaugas. Tomēr meitas
pašas izlēma pieteikties agrāk. Es biju medībās, kad Inese devās
uz pašu pirmo sonogrāfiju. Sēdēju mastā, kur jāuzvedas klusi.
Zvanīja Inese. Zinot, ka bijusi pie ārsta, protams, atbildēju.
Dzirdēju raudas. Kas noticis? Ak, Runci, atkal divi! Sapratu, kaut
kā sieviņa jāmierina. Bet vārdi nāca no sirds – priecājies,
iedomājies, kad būsim veci, cik mums būs bērnu, cik mazbērnu.
Pamazām pieradām pie domas, ka būs divas meitas.
Būt klāt, kad bērni dzimst
Inese: Puiši pasaulē nāca Aizkrauklē ar
ķeizargriezienu. Tad mums vēl bija sava dzemdību nodaļa. Meitas
dzima Stradiņu slimnīcā. Arī ar “ķeizaru”.
Andris: Kad sākās dzemdības ar dēliem, bijām
mežā pēc eglītes. Biju iegājis dziļāk mežā, saucu sievu, lai
nāk paskatīties, vai būs laba eglīte.
Inese: Kā kāpu ārā no mašīnas, tā nogāja
ūdeņi.
Andris: Braucu līdzi uz slimnīcu, bet toreiz
ķeizargrieziena laikā klāt nelaida. Ar meitām bija citādi. Viņām
dzimšanas diena bija prognozēta maijā. Es ar draugiem katru gadu
braucu uz pasaules čempionātu hokejā. Arī tajā gadā dikti
gribējās. Inese teica – brauc, viss būs labi. Atbraucu no
čempionāta ap desmitiem vakarā. Vienos naktī sieva modināja, ka
jābrauc uz Rīgu. Manuprāt, tā ir zīme, ka šie bērni patiešām
mums ir sūtīti. Un tad es biju klāt arī operācijas laikā.
Robertiņu pirmo izcēla un man uzreiz iedeva. Tas bija forši. Kur
vēl labāk. Kolosāli! (Smaida.)
Inese: Kad piedzima puikas, biju neizsakāmā
sajūsmā – mani bērni, daļa no manis! Pilnīgi neticami. Un
uzreiz divi. Liels saviļņojums. Pēc meitu piedzimšanas biju
eiforijā. Andris teica – tu staro. Kā gan citādi – es biju tik
laimīga.
Andris: Kad piedzima bērni, man pirmā pamodās
lielā atbildības sajūta. Es viņus esmu faktiski būvējis no
nulles, arī brīdī, kad nāca pasaulē, esmu bijis klāt – nu
lielais uzdevums audzināt, skolot, apgādāt un pasargāt. Tajā
pašā laikā neslēpšu, ka līdz laikam, kad bērni iemācās
runāt, es nemāku ar viņiem ilgi darboties un ūjināties. Jā,
aprūpēt, samainīt autiņbikses, saģērbt. Savukārt pēc tam, kad
jau paaugušies, jūtu savu kā tēva atbildību ar viņiem strādāt,
ieguldīt laiku un naudu viņu pilnveidē, attīstībā un iespēju
došanā. Protams, piekrītu, ka attiecības veidotos citādas, ja es
nebūtu līdzdalīgs arī mazajā vecumposmā, kurā nejūtos
absolūtā komfortā. Un, protams, es priecājos, ka esmu bijis kopā
ar bērniem ikvienā viņu dzīves brīdī, to noteikti nemainītu.
Ar gadiem lepnums par bērniem tikai pieaug. Par to, ka viņi ir un
ir tik daudz.
Ne tikai laist pasaulē, bet arī izaudzināt un
izskolot…
Andris: Dvīņu māsas pieteicās gadā, kad
Latvijā krīze bija pilnā plaukumā. Manu uzņēmumu tieši tā
neskāra, bet kopējās norises ekonomikā tomēr zināmu iespaidu
atstāja. Līdz ar to man pa galvu jaucās domas, ka tik kuplas
ģimenes uzturēšana ir liela atbildība. Bērni ir ne tikai jālaiž
pasaulē, bet arī jāizaudzina, jāizskolo. Jā, tie man tādi divi
pārbaudījumi: ar puišiem Ineses sliktumi, ar meitām – pa īstam
apjaustā atbildība, kaut izdotos izaudzināt un izskolot.
Inese: Puiši ir aktīvi, jau kopš mazotnes spēlē
futbolu un basketbolu. Kad sākās skola, izdomāja, ka vēlas
muzicēt. Mariss spēlē ģitāru ģitārpulciņā. Markuss izvēlējās
pūst trompeti. Brīdināju, ka tas nebūs nekāds pulciņš, bet
mūzikas skola. Taču Markuss bija tik apņēmīgs, ka iestājās
skolā decembrī un tika galā… Papildus visam mācās tautas
dejas. Arī viena māsa apmeklē tautas dejas, otra – baleta
nodarbības Ogrē.
Andris: Vasarā ikdienas ritms tiek nedaudz
mainīts. Bērni vai nu ir nometnēs, vai arī ciemojas pie omes.
Atnākot mājās, ir neparasts miers. Un tad vienā brīdī pieķeru
sevi pie domas – eu, kaut kas nav kārtībā, baigais klusums.
Mazliet sirreāli – vienā brīdī jūties komfortā, bet tajā
pašā laikā ir nemiers. Gribas bērnus mājās.
…un, protams, mācīties pašiem
Inese: No bērniem es mācos būt iecietīga un
savaldīga, pacietīga. Domāju, ikvienam vecākam ir reizes, kad
pacietības mēra trauciņš ir pilns. Tad jāatrod sevī resursi.
Andris: Varu piekrist Inesei, ka bērni ir lielie
pacietības un iecietības mācītāji. Vienkārši nav reāli būt
ar bērniem un nebūt “breinstormam”, ar to domājot bērnu lielo
izdomu un kāri eksperimentēt.
Bērni liek mācīties un sekot jaunajam gan
tehnoloģiju, gan citās viņiem aktuālās jomās.
Man patīk, ja viss notiek kā pa diedziņu. Caur
bērniem mācos nesatraukties par lietām, ko nevaru mainīt un
būtiski ietekmēt.
Inese: Ieraudzīt bērnos sevi kā spogulī – es
biju tāda pati. Tas, no vienas puses, ir grūti, bet, no otras
puses, ļauj bērnus labāk saprast.
Arī tradīcijām ir jābūt
Inese: Gada griezumā mums ir dažādi kopīgi
ģimenes pasākumi – svinam bērnu dzimšanas un vārda dienas,
vismaz reizi mēnesī visi kopā braucam uz kino. Katru vasaru mums
ir lielais ceļojums uz Vāciju pie draugiem, kas kopā ar pieciem
bērniem ir gana liels pārbaudījums, jo ceļojam ar autobusu un pēc
tam mitināmies nelielā divstāvu dzīvoklī. Vakaros visi kopā
izbraucam ar velosipēdiem.
Andris: Svētdienās ir tēva brokastis. Vasarā
šis ritms parasti nedaudz pajūk, bet skolas laikā tā ir ļoti
regulāra tradīcija. Tas nozīmē, ka ceļos pirmais un cepu visiem
pankūkas. Bet ir man bijušas arī izgāšanās, gatavojot kādu
citu ēdienu, – sestdienas vakarā izdomāju, ka brokastīs
gatavošu tunča salātus, bet bērni izbrāķē.
Inese: Andris dažkārt eksperimentē ar
veselīgajiem pilngraudu miltiem.
Andris: Jā, es cenšos domāt par veselīgu
uzturu, sāku ar sevi un mācu tās lietas arī bērniem. Viņiem
neko nevajag uzspiest, bet gan rādīt piemēru. Savukārt Inesei jau
kopš bērnības nepatīk kliju un pilngraudu izstrādājumu garša.
Es regulāri cenšos atrast un atvest izmēģināšanai kaut ko jaunu
no veselīgās pārtikas klāsta. Bija reiz gadījums –
atvedu, šķiet, šokolādi ar samazinātu cukura daudzumu. Paula
nogaršo un izsaucas, ka nav garšīga. Otra māsa – tad noteikti
ir veselīga! (Smaida.)
Inese: Kopā strādājam dārzā gan pavasarī,
kad jāveic lielie uzpošanas darbi, gan rudenī, kad jānovāc raža,
jāsagrābj lapas. Roberta tā arī saka – ģimenes talka.
Priecājos, ka bērni jau tagad novērtē kopā būšanu kā kaut ko
svarīgu. Viņi ļoti gaida Līgo un Jāņus, arī Ziemassvētkus.
Tos mēs pēdējos gados svinam, ievērojot latviskās tradīcijas.
Iesaistām arī tuvākos radus. Piemēram, Ziemassvētkos kopā
braucam uz mežu pēc eglītes, kopā rotājam, tad visi braucam pie
omes, ejam ķekatās un dziedam dziesmas.
Andris: Es mēģinu bērnus ievirzīt sportiskās
aktivitātēs. Aicinu braukt ar velosipēdiem. Tagad? Jā, tagad. Pēc
tam bērni paši atzīst – grūti uzsākt, bet pēc piecu,
desmit kilometru nobraukšanas ir ļoti laba sajūta. Ļoti svarīgi
bērniem teikt – ejam darīt kopā, nevis – tu ej un
dari.
Laiks arī pabūt divatā
Andris: Droši vien nevar teikt, ka mums kopīgā
laika ir pietiekami, taču esam meklējuši risinājumus un visas
iespējas izmantojuši. Ineses mamma ir bērnudārza audzinātāja,
tāpēc viņai būšana kopā ar bērniem iet no rokas, līdz ar to
bērnus jau kopš mazotnes esam atstājuši pie viņas. Atceros,
Inese vēl bērnus zīdīja ar krūti, kad atstājām pie vecmāmiņas
un paši braucām uz Vecrīgu izdancoties. Piena pumpītis līdzi, un
nekādu problēmu. Nelaidām garām izdevības – ja gribējām,
devāmies atpūsties. Šobrīd savās izdarībās esam nedaudz
mierīgāki. Ko darām? Kopā dejojam tautas deju kolektīvā “Radi”.
Neesam gan vienā pārī – kolektīva vadītāja cenšas pārus
neatstāt kopā, lai kolektīvs būtu saliedētāks. Dažreiz kopā
pasportojam.
Inese: Mēs abi kopā bieži dodamies uz teātriem
un koncertiem.
Lai arī valsts lepotos
Inese: Par katru dvīņu pāri bija vienreizējais
pabalsts. Un tad tā sauktā māmiņalga – pilnā apmērā par
vienu bērnu, par otru, šķiet, 50% piemaksa. Smieklīgi – ir divi
bērni, bet saņem kā par pusotru. Puiši jau bija beiguši dārziņu,
tāpēc viņiem nebija, bet māsām bērnudārzā bija brīvpusdienas
kā bērniem no daudzbērnu ģimenes, mūzikas skola ir bez maksas.
Šie atbalsti nāk no Aizkraukles pašvaldības, kas kopumā daudz
domā par bērnu iespējām gan sevi attīstīt un pilnveidot, gan
kvalitatīvi pavadīt brīvo laiku. Cik zinu, šāds atbalsts nemaz
nav visās pašvaldībās.
Andris: Nekad neesmu uzskatījis, ka atbalstam
daudzbērnu ģimenēm būtu jābūt naudas formā. Taču lietām, ko
valsts dotē, – sabiedriskajam transportam, nodokļu
atvieglojumiem, atvieglojumiem bērnudārzos, ieejas maksai kultūras
iestādēs, sporta skolās – jābūt dotētām pilnībā.
Nedodiet man neko, bet arī neprasiet, lai savstarpēji esam “pa
nullēm”, jo nav lielāka ieguldījuma kā bērnos. Tas nozīmē
piedāvāt infrastruktūru tiem cilvēkiem, kas vairo mūsu tautu. Es
negaidu, ka man par katru bērnu noskaitīs pārsimt eiro, bet
gribētu, lai mūs motivē laist pasaulē varbūt vēl kādu mazuli.
Inese labi izteicās par pašvaldību – jā, viņi cenšas un dara,
bet kopumā arī viņiem nav līdz galam stabilitātes un ilgtermiņa
vīzijas. Katru gadu saka, ka, piemēram, sporta skolai ir arvien
mazāk un mazāk naudas. Kas zina – nākamajā skolu vispār
aizvērs.
Inese: Šobrīd ātrāk pensijā var aiziet tie
vecāki, kam ir pieci un vairāk bērnu. Kāpēc nevar tie, kam ir
trīs un četri? Ar ko šie daudzbērnu vecāki sliktāki par tiem
citiem daudzbērnu vecākiem? Labi, dodiet man iespēju četrus gadus
agrāk iet pensijā, trīs bērnu vecākiem – trīs gadus
agrāk.
Sabiedrība, kurai jāmācās sarunāties
Andris: Ne bieži, tomēr esmu saskāries ar
cilvēku neiecietību. Ja ir vairāk bērnu, viņi kādā brīdī var
kļūt skaļāki, pamanāmāki. Un tad parādās cilvēku
neiecietība. Varbūt pat neko nesaka, bet izteiksmīgi paskatās,
nopūšas, novaikstās. Man nav tiesību pārmest kādam, kuram vai
nu nav bērnu, vai arī tie ir izauguši, un viņi ir aizmirsuši, kā
tas ir, kad ir mazi bērni. Kas zina, varbūt neiecietīgajam ir
kādas neatrisinātas problēmas paša dzīvē.
Domājot par neiecietību no sabiedrības puses,
nevar nepieminēt komunikācijas prasmes. Ja cilvēkam kaut kas nav
pa prātam, viņš visbiežāk izvēlas brīdi, kad pašam nervi
uzvilkti, un tad nāk un kaut ko pārmet. Taču varētu pienākt
jaukā, saulainā dienā vai mierīgā vakarā un aprunāties par
problēmu un iespējamiem risinājumiem. Saprotu, ka mūsu bērni var
kļūt skaļāki, bet būtu jaukāk, ja cilvēki meklētu pozitīvo
komunikācijas formu. Es kā uzņēmuma vadītājs esmu gājis
dažādos komunikācijas kursos, esmu apguvis konstruktīvas problēmu
risināšanas metodes. Mani senākie darbinieki dažkārt smejas, kā
es pa šiem gadiem esmu mainījies. Un to tagad sagaidu arī no
apkārtējiem.
Tajā pašā laikā esmu novērojis, ka cilvēki,
kuriem ir bērni, kļūst iekšēji trauslāki, iecietīgāki un
iejūtīgāki, labāki cits pret citu. Pilnīgi mainās vērtību
sistēma. Tā kļūst labāka – atbildība pret valsti,
patriotisms, labvēlīga attieksme pret nodokļu maksāšanu. Pēkšņi
saproti, ka neko nedari tikai kaimiņa dēļ – savu bērnu dēļ
dari. Savu bērnu dēļ vēlies labāku pasauli visapkārt. Un esi
gatavs daudz darīt, lai tā notiktu. Ja svešs mazs bērns iet pa
ielu, uzreiz gribas iet klāt un noskaidrot, kāpēc viņš ir viens,
vai nevajag palīdzēt. Tik neizsargāts un trausls tādā brīdī
šķiet bērns. Un es droši vien tā nedomātu, daudz kam
nepievērstu uzmanību, ja pašam nebūtu bērnu.
