Pēdējā laikā sabiedrībā raisījušās
aktīvas diskusijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības
ģimenē novēršanu un apkarošanu. Šoreiz vēlos uzsvērt sociālās
palīdzības iespējas, ko mūsu valstī ir tiesības saņemt
ikvienam cilvēkam, kurš cietis no vardarbības, kā arī tiem, kuri
paši rīkojušies vardarbīgi, bet vēlas to mainīt.
Krīžu centru speciālisti noteikti labi atceras,
kā vardarbības ģimenē gadījumi tika risināti Latvijā vēl
pirms 5-6 gadiem. Piemēram, nebija iespēju izmantot krīzes centra
pakalpojumus, jo valsts toreiz apmaksāja tikai cietušo bērnu
uzturēšanos krīzes centros, bez pavadoņiem. Vienlaikus, pat
ierosinot krimināllietu pret laulāto par miesas bojājumu
nodarīšanu, varmāka varēja turpināt netraucēti dzīvot ar
cietušo, jo kriminālprocesa ietvaros drošības līdzekli
„aizliegums tuvoties” praksē pielietoja ļoti reti. Cietušie
ģimenes locekļi no vardarbības atkārtošanas nebija pasargāti
arī tad, kad vardarbīgais laulātais atgriezās pēc cietumsoda
izciešanas. Tāpat nav noslēpums, ka ļoti bieži, līdz pat 80%
identificēto gadījumu, bērni cieš no vardarbības tieši ģimenē.
Vardarbības veicējs ir bērna tuvinieks, ģimenes loceklis. Bieži
vardarbības veicējs ir tēvs un cieš ne tikai bērni, bet arī
bērnu māte, bet tikpat bieži pret bērnu vardarbīga kļūst arī
pati bērna māte, kas neprot un nav spējīga vardarbības vietā
izmantot citas audzināšanas metodes.
Lai gan nepieciešamība risināt ar vardarbību
saistītas problēmas konstatēta jau ilgu laiku iepriekš, tieši
pēdējo gadu laikā Latvijā notikušas izmaiņas normatīvajos
aktos. To mērķis ir labāk aizsargāt no vardarbības ģimenē
cietušos un sniegt kompleksu palīdzību gadījumos, kad ģimenē
notiek vardarbība.
Valsts apmaksāta sociālā rehabilitācija
cietušajiem ir pieejama jau kopš 2015. gada 1. janvāra. Šādu
pakalpojumu var saņemt ikviens pieaugušais sociālās
rehabilitācijas kursā (līdz 30 dienas sociālās rehabilitācijas
institūcijā ar izmitināšanu) vai speciālista konsultācijās
dzīvesvietā (līdz desmit 45 minūšu psihologa, sociālā
darbinieka un jurista konsultācijas). Nepieciešamības gadījumā
sociālās rehabilitācijas pakalpojumu institūcijā var pagarināt
līdz 60 dienām, bet pakalpojumu dzīvesvietā – līdz 20
konsultācijām.
Dati liecina, ka šāda palīdzība vardarbībā
cietušiem cilvēkiem 2015. gadā sniegta 30 Latvijas pašvaldībās.
Atbalstu saņēma 5 vīrieši un 109 sievietes, savukārt 47 cilvēki
sociālās rehabilitācijas laikā izmitināti krīzes centros.
Kopš 2015. gada 1. janvāra pieejama palīdzība
arī vardarbību veikušiem cilvēkiem. Konsultācijas var saņemt
gan individuāli (līdz desmit 45 minūšu konsultācijām), gan
grupu nodarbībās līdz pat 18 nedēļām (16 divu stundu garas
nodarbības, 8-12 cilvēki grupā). Minētais pakalpojums 2015. gadā
kopumā sniegts 40 vīriešiem un 59 sievietēm, no tiem 22 cilvēkiem
bijušas individuālās psihologa konsultācijas, bet 77 cilvēki
apmeklēja grupu nodarbības. Gandarījums, ka virkne pašvaldību
ir izrādījušas interesi un Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Jēkabpilī,
Ķekavā, Lielvārdē un citur jau sekmīgi uzsākta sociālā
rehabilitācija vardarbības veicējiem. Tas ļauj cerēt, ka vismaz
šīs ģimenes ir pasargātas no atkārtotiem vardarbības
gadījumiem.
Jāatzīmē, ka valsts apmaksāta sociālā
rehabilitācija nav vienreizējs pakalpojums. Ja rodas
nepieciešamība, gada laikā iespējams saņemt trīs atbalsta
konsultācijas, kā arī pēc gada atkārtoti iziet rehabilitāciju.
Paredzot, ka daļa cilvēku no pakalpojumiem
varētu atteikties tā iemesla dēļ, naudas līdzekļu trūkums
neļauj nokļūt pakalpojumu saņemšanas vietā, nodrošināts
valsts atbalsts ceļa izdevumu segšanai līdz pakalpojumu saņemšanas
vietai trūcīgajiem. Savukārt, ja kādam no ģimenes locekļiem
nepieciešams uzturēties institūcijā, kopā ar viņu, izmantojot
valsts budžeta finansējumu, var uzturēties arī bērns.
Lai gan pirmā gada rezultāti, kopš pakalpojuma
uzsākšanas, ir vērtējami kā diezgan pieticīgi, jāuzsver, ka
pakāpeniski aug cilvēku informētība. To apliecina strauji
augošais pieprasījums pēc jaunajiem sociālās rehabilitācijas
pakalpojumiem. 2016. gada pirmajos četros mēnešos pieprasījums
pēc šāda veida sociālās rehabilitācijas jau pārsniedz to
apjomu, kas saņemts 2015. gadā. Šogad vardarbībā cietušu
pilngadīgu cilvēku sociālās rehabilitācijas pakalpojumu jau
saņēmuši 80 cilvēki un 38 turpina to saņemt (kopā 118 cilvēki,
kas jau ir vairāk nekā 2015.gadā kopā). Attiecīgi vardarbības
veicēju sociālās rehabilitācijas pakalpojumu jau saņēmuši 92
cilvēki un 85 turpina saņemt (kopā 177 cilvēki).
Svarīgi akcentēt, ka šāda veida sociālo
rehabilitāciju var saņemt neatkarīgi no dzimuma. Vardarbības
veicēja var būt arī sieviete, savukārt cietušais – vīrietis.
Vienlaikus jāuzsver, ka vardarbība ir jautājums,
par kuru cilvēki joprojām izvairās runāt skaļi, un nereti tas ir
iemesls, kādēļ cietušie cilvēki nevēršas pēc atbalsta. Tāpēc
aicinu ikvienu, kurš cieš no vardarbības ģimenē, lūgt palīdzību
tiesībsargājošām iestādēm, informēt sociālajos dienestus.
Aicinu informēt un ziņot par notiekošo, jo jums, tāpat kā
ikvienam cilvēkam, ir tiesības dzīvot dzīvi bez bailēm,
pārmetumiem, bez vardarbības! Tāpat vēlos uzrunāt arī tos
cilvēkus, kuri ir vardarbības veicēji – šāda rīcība nav
pieņemama, taču tikai jūsu pašu spēkos ir to apturēt. Ir jābūt
lielam gribasspēkam atzīt sev un arī sev tuvākajiem cilvēkiem,
ka vardarbība nav pieņemama un tā ir izskaužama, taču apsveicama
drosme ar to cīnīties un pārvarēt, tai skaitā izmantojot sociālo
un rehabilitācijas pakalpojumu atbalstu.
Nebūsim vienaldzīgi pret vardarbību sev līdzās!
