Līdzīgi Padomju laikos skandētajai Maksima Gorkija dzejoļu
rindai „Cilvēks – tas skan lepni”, klajā nāk Latvijas
neatkarību gadu dzejniece Inese Zandere, teikdama „dziesmu svētki
ir reizē iespēja un reizē pārbaudījums ar mēroga milzīgu
palielināšanos – tu joprojām esi atsevišķais cilvēks un tajā
pašā laikā arī daļa no kaut kā daudz, daudz lielāka.”
Skaisti, nav ko iebilst. Šķiet, ka vien pietrūkst dalībnieku
vēstuļu “Paldies par saulaino bērnību!” un to
publikācijas partiju pārraudzītajā TV, Radio un presē.
Taču reālā situācija ir pavisam skumja, kuru mums saskatīt
traucē no padomju laikiem mantotā dubultmorāle un meli it visā –
sākot ar sadzīves sīkumiem un beidzot ar latvisku pasaules
uzskatu. Taču, kamēr cilvēks nav atradis sevi, nav sapratis savu
sūtību, viņš turpinās mētāties pa dzīvi un klaiņot pa
pasauli.
Tieši tas kārtējo reizi ļāvis bezatbildīgiem ierēdņiem un
partiju ieliktajiem ministriem naidot Latvijas tautu – dziesmu
svētku dalībnieku vecākus savā starpā, pedagogus savā, bet
sabiedrību kopumā pret valdību, tādejādi ļaujot sarīkojuma
organizatoriem turpināt peldēties bezatbildībā. Un jo vairāk
vadība realizē savas ambīcijas, jo nelaimīgāka kļūst tauta.
Sen zināms fakts.
ZZS Veselības ministrs Guntis Belēvičs, metoties Vienotības
Izglītības ministres Mārītes Seiles aizstāvībā, nāk klajā ar
„sensacionālu atklājumu”, ka „mūsu bērnu veselība ir
katastrofālā stāvoklī”, vienlaikus uzsvērdams, ka par bērnu
veselības stāvokli jāatbild nevis viņa vadītajai Veselības
ministrijai, bet gan Izglītības ministrijai.
Arī kādreizējais Kultūras ministrs un ilggadīgais Saeimas
deputāts Raimonds Pauls krievu radio piebalso, ka „latviešu bērni
kļuvuši pārāk nīkulīgi”. Vai tiešām viņš nesaskata
iemeslus? Latvieši taču kopumā, ne tikai jaunā paaudze, šodien
ir nonīkusi, pie tam kā fiziski, tā arī garīgi. Kopš laikiem,
kad Pauls sēdēja Saeimā un pārraudzīja valsti, nauda ir sķiesta
pa labi un pa kreisi dažādiem lētiem šlāgermūzikas pasākumiem,
bet ne izglītības, veselības un īstenas latviešu kultūras un
identitātes stiprināšanai.
Tas, kas šodien notiek Latvijā, t.sk.
skolēnu dziesmu svētkos, nav nejaušība, bet likumsakarīgs pēdējo
25 gadu kosmopolitizētas, beztalantīgas valsts pārvaldības
rezultāts. Ikvienam ir skaidrs, ka jo vairāk skolēni sēdēs pie
datoriem, jo vairāk tie ģībs un mazāk izdziedās un izdejos
latviešu tautas dziesmās ieliktās vērtības, kas spēcina. Uz to
apzināti ir gājuši Saeimas koalīciju veidojošie deputāti daudzu
gadu garumā:
·
ZZS un Vienotība, iepērkot no ASV zemas kvalitātes mācību
programmas, mācību līdzekļus un cītīgi iznīdējot no skolām
nacionālai valstij atbilstošu mācību saturu.
·
Nacionālā apvienība, regulāri atsakoties no Izglītības ministra
amata, tādejādi it kā noņemot no sevis atbildību. Taču tai pašā
laikā šīs partijas Kultūras ministre partijas sponsoru interesēs
uzskata, ka Nacionālo teātri var vadīt sodīts Rubens, kurš savā
teātrī ļauj piesmiet Raini.
Tā sanāk, ja dzīvojam pēc Grūtupa,
Levita un citu viņu kolēģu 90. gadu sākumā radītajiem likumiem,
pēc partejiskās vai draugu piederības principiem, kuri sevī tad
arī ietver lielu naudas summu atmazgāšanu caur dažādiem
projektiem un neadekvātiem līgumiem. Par tādiem pēdējos 25 gadus
kļuvuši arī dziesmu svētki. Un tieši tāpēc arī nav naudas
normālam uzturam.
Dziesmu svētki vairs nav domāti dalībniekiem, bet
organizētājiem. Dalībnieki kļuvuši vien par līdzekli
organizatoru un virsvadītāju ambiciozo mērķu sasniegšanai. Tāpēc
arī repertuārs tik attālināts no pašu dalībnieku vēlmēm un
nesniedz vairs vēsturisko gandarījumu.
Padomājiet paši, kas mēs par dziedošu tautu, ja mājās labi
sagatavotām dziesmām mums nepieciešams tāds mēģinājumu skaits?
Latvieši, tāpat kā citas tautas, pulcējoties pie ugunskuriem,
mītiņos vai atceres pasākumos, skaisti dzied arī bez
mēģinājumiem. Tas, ka reālie svētku organizētāji un
virsvadītāji ar dalībniekiem nestrādā ikvienā un nepārzina
viņu spējas un iespējas, tad arī ir esošo problēmu pamatā. Un
tieši tāpēc nākošajos svētkos mūs sagaidīs arvien jauni
pārsteigumi.
Protams, ka ministre Mārīte Seile atbild par to, ko viņas
vadībā dara citi dziesmu svētku organizētāji. Un viņa pašlaik
nebūt nevar dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Taču viņa nav
spējīga prasīt atbildību no saviem padotajiem, kas 25 gadu laikā
pārvietojas no viena kabineta uz otru, no vienas izglītības
pārraudzības iestādes uz citu. Piemēram, viena no tām ir Mārīte
Grebzde, ar kuras pretdarbību latviskai izglītībai esmu pazīstams
jau vairāk kā 20 gadus. Tieši viņa naski likvidēja un izpārdeva
bērnu dārzus, būdama Ziemeļu rajona Skolu valdes priekšsēdētāja,
bet vēlāk, ar savas Izglītības ministrijas draudzenes Rudītes
Andersones palīdzību, kas tagad patvērusies profesores statusā
Latvijas Universitātē, bija līdzatbildīga matemātikas eksāmena
pareizo atbilžu noplūdināšanā. Taču tas netraucē Grebzdes
kundzei ieņemt atbildīgu amatu Nacionālajā kultūras centrā, kas
arī ir dziesmu svētku organizētājs.
Seiles kundze ir
tikai „bandinieks”, kurai bez politiskās atbildības personiskā
neeksistē. Tāpēc arī izmeklēšana politiskajā līmenī, tāpat
kā organizatoru saukšana pie atbildības, nesekos. Tieši tāpēc
Izglītības ministres rīkojuma ignorētāji kopā ar jaunievēlēto
Valsts prezidentu atļaujas klaji graut viņas kā ministres prestižu
sabiedrībā, piedaloties nesankcionēti rīkotā gājienā.
Ne velti Mārīte
Seile nāk no ASV finansētās „Iespējamās misijas”, ne reālās!
Diemžēl!
Atvainojos, ja
esmu kādu aizskāris personīgi, bet es vienmēr esmu runājis
atklātu valodu un par to varat pārliecināties, ja iepazīsieties
ar maniem izteikumiem plašsaziņas līdzekļos (skat.
www.kramins.lv).
Un arī ar šo rakstu es cenšos vien
uzturēt viedokļu dažādību, kas noderīga nevis
sabiedrības šķelšanai, bet sapratnes veidošanai.
