Lietuvieši, izdzirdot vārdu “cepelīns”, ir sajūsmināti, jo tas ir viens no viņu nacionālajiem ēdieniem.
Lietuvieši, izdzirdot vārdu “cepelīns”, ir sajūsmināti, jo tas ir viens no viņu nacionālajiem ēdieniem. Citus cepelīnus, par kuriem ir šis stāsts, nav iespējams bieži redzēt. Tikai retais ir redzējis pie debesīm karājamies milzīgu cigāra formas lidaparātu, kurš lēni, nemanāmi pārvietojas uz priekšu. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pasaule ir pilna ar cepelīnu faniem un interesentiem.
Iedomājieties lidojumu ērtā sēdeklī. Malkojot dzērienu, caur panorāmas logu raudzīties lejā garām slīdošajās dabas ainavās. Milzīgā cepelīna pasažieri to izbaudīja. Tieši mūsdienās cepelīns spēj piedāvāt jaunu ceļošanas kultūru, kura gandrīz bija lemta aizmirstībai. Pirms neilga laika šis sapnis šķita tāls, jo lielos gaisa kuģus norakstīja lūžņos.
Vadāmo lidaparātu ēras aizsākumi meklējami 19. gadsimta otrajā pusē, kad parādījās pirmie manuāli vadāmie aerostati. Pamatkonstruktors dirižabļu būvē bija grāfs Ferdinands fon Cepelīns, kurš 20. gadsimta sākumā izstrādāja savu cietā dirižabļa (cepelīna) projektu. Cepelīni bija pirmais mēģinājums konstruēt gaisa kuģus, kam gāze ietverta cietā, nelokāmā čaulā. Tie arī bija pirmie, kas attīstīja lielāku ātrumu un varēja nobraukt tālākus gabalus. Cepelīnus izmantoja gan militārām, gan civilām vajadzībām. Pirms plaši izplatītās lidmašīnu izmantošanas ēras tie kalpoja gaisa ceļojumiem Vācijā. Regulāri pasažieru lidojumi toreiz sniedzās pāri Atlantijai uz Brazīliju un Ameriku. Notika arī demonstrējuma lidojumi, kuros grāfs Cepelīns ceļoja uz Arktiku un Palestīnu.
Dižie pirmsākumi
Viens no dirižabļu konstruktoriem ir Grāfs Ferdinands fon Cepelīns, kurš ar gaisa kuģu projektēšanu sāka nodarboties 1873. gadā. Viņa līdzgaitnieks Hugo Ekeners bija izcils pilots un aktīvi piedalījās grāfa mēģinājumos radīt gaisa kuģi.
H. Ekeners palīdzēja pilotu apmācībā un trenēšanā, kā arī gaisa kuģošanas popularizēšanā. Pirmajā demonstrējuma lidojumā viņš komandēja gaisa kuģi «Grāfs Zepelīns».
Konstruktoru ideja bija ieviest cepelīnus kā gaisa satiksmes līdzekļus starpkontinentu pārvadāšanai. Pirmo reizi dirižablis “LZ – 1” gaisā pacēlās 1900. gadā.
Astoņus gadus vēlāk Vācijas pilsētā Fridrihshāfenā nodibināja dirižabļu būves sabiedrību «Luftschiffbau Zeppelin». Starpposmā no 1909. līdz 1938. gadam šajā rūpnīcā pavisam uzbūvēja 112 dirižabļus.
Cepelīni karo
Pasaules kara armijai pavisam nodeva 89 cepelīnus, kas labi tika galā ar kaujas uzdevumiem. Kara sākumā Vācija plaši izmantoja cepelīnus visās frontēs, bet šie kaujas braucieni aizvien beidzās ar kuģu zaudēšanu. Tas pierādīja, ka cepelīni nav izmantojami sauszemes frontē. Turpretim jūras dienestam tie izrādījās ļoti noderīgi kaujas līdzekļi. Pirmajos kara braucienos arī noskaidrojās cepelīnu kā satiksmes kaujas un kara transporta līdzekļu daudzie trūkumi. Jūras ministrija un cepelīnu gaisa kuģu būvētava centās šos trūkumus novērst. Ar lieliem panākumiem to īstenoja.
Jaunā parauga cepelīniem bija lielākas priekšrocības, salīdzinot ar pirmskara tipiem. Taču spožais cepelīnu karagājiens beidzās. Versaļas miera līgums aizliedza Vācijai turēt un izgatavot gaisa kuģus ar militāru nozīmi. Tas firmu «Zeppelin» pamudināja sākt satiksmes gaisa kuģu ražošanu un to popularizēšanu pasažieru pārvadājumiem.
Beigas un atdzimšana
Cepelīni veica vairāk nekā miljons jūdžu bez pasažieru upuriem. «Hindenburg» traģiskā bojāeja 1937. gadā iezīmēja gaisa kuģu beigu ēru. Pēdējo cepelīnu “LZ – 127” demontēja un nodeva lūžņos 1940.gadā.
Lai gan iznākums bija bēdīgs, cepelīni neizmira, jo 1994.gadā koncerns «ZeppelinLuftschifftechnik GMBH» paziņoja par plāniem sākt jaunas tehnoloģijas izmantošanas testēšanu pasažieru un kravas dirižabļu konstruēšanā. Pirmie testi notika 1997.gada 18.septembrī.
Interesentiem
Visplašāko informāciju par cepelīnu vēsturi, pastkartēm un citiem atribūtiem plašā klāstā var atrast interneta mājas lapās (www.zeppeliner.de, www.zeppelinfan.de, www.zeppelin-museum.de). Lielākā daļa šo lappušu ir pieejamas gan vācu, gan angļu valodā. Literatūras piedāvātais arsenāls latviešu valodā par tēmu – cepelīni – ir nabadzīgs. Vācijā un citur Eiropā ir daudz muzeju, kas veltīti gaisa kuģniecībai un dirižabļiem. Unikāls ir vācu cepelīnu rēderejas piedāvājums – stundu ilgs lidojums mūsdienās būvētā dirižablī. Izprieca ir diezgan dārga — no 335 līdz 370 eiro vienai personai. Suņus un kaķus līdzi ņemt nedrīkst. Sīkāku informāciju var meklēt mājas lapā www.zeppelinflug.de.
Gardie cepelīni
Tiem, kurus gaisa kuģošana un vēsture atstāj pilnīgi vienaldzīgus, vajadzētu mēģināt pagatavot lietuviešu nacionālos cepelīnus.
Sastāvdaļas: 2 kilogrami kartupeļu, 1 ola, 4 ēdamkarotes skāba krējuma, sāls, milti, 200 grami žāvēta speķa, 2 sīpoli, rīvmaize.
Pusi kartupeļu novāra un karstus sastrādā masā. Pārējos kartupeļus sarīvē, caur drānu nospiež sulu, to atstāj cietes nostādināšanai. Rīvēto kartupeļu masai pievieno vārīto kartupeļu masu, sāli, krējumu vai sviestu, olu.
Pildījumu gatavo šādi: žāvētu speķi sīki sagriež un kopā ar sasmalcinātiem sīpoliem sacep, pievieno rīvmaizi; sagatavoto kartupeļu masu sadala vēlamā lieluma pikās, katrai vidū iespiež padziļinājumu, tur ieliek tējkaroti pildījuma; klimpu aizspiež, piedodot tai cepelīna formu. Vāra viegli sāļā ūdenī. Pēc uzpeldēšanas tos atstāj karstajā šķidrumā zem vāka vēl 10 – 15 minūtes. «Cepelīnus» pasniedz ar sēņu vai krējuma mērci, brūkleņu salātiem. Ēdot domājiet par kaut ko gaisīgu un vērojiet debesis.
Fakti
Cepelīnus izgudroja vācu ģenerālis grāfs Ferdinands fon Cepelīns.
Pirmais cepelīna lidojums notika 1900. gada 2. jūlijā.
Cepelīnus izmantoja militārām un civilām vajadzībām.
Cepelīni ir atpazīstami pēc tiem raksturīgās cigāra formas.
Cepelīni pārvietojās ar ātrumu 100 – 135 kilometri stundā.
