Advente ir satikšanās gaidīšana. Tā ir cerība izmisuma brīžos, gaisma tumsībā, dzīvinošs vārds, kas nāk no klusuma. Laicīgajiem cilvēkiem advente ir sagatavošanās gadu mijai.
Advente ir satikšanās gaidīšana. Tā ir cerība izmisuma brīžos, gaisma tumsībā, dzīvinošs vārds, kas nāk no klusuma. Laicīgajiem cilvēkiem advente ir sagatavošanās gadu mijai. Salaveča svētki, Ziemassvētku vecīša svētki, dāvanu svētki. Tādēļ šobrīd četras gaidīšanas nedēļas zaudējušas no sava sākotnējā spožuma un garīguma. Tās kļuvušas komerciālas, iepirkšanās drudža pārpilnas. Lai gan būtībā šajā laikā vairāk vajadzētu domāt par citiem nevis sevi, palīdzēt otram, sagādāt prieku un iemācīties piedot.
Reiz adventes vainagā dega četras sveces un baznīcā bija ļoti, ļoti kluss, varēja dzirdēt, kā sveces sarunājas. Pirmā nopūtās un teica: “Mani sauc miers. Mana gaisma gan deg, bet cilvēki aizvien karo, viņi mani pat necenšas ievērot.” Šīs sveces liesma kļuva aizvien mazāka, līdz beidzot nodzisa. Otrā svece noplīvoja un teica: “Mani sauc ticība. Arī es jūtos lieka zemes virsū. Cilvēki nevēlas zināt par Dievu. Manai liesmai vairs nav nozīmes.” Baznīcā sāka vilkt caurvējš un tas nopūta arī otro sveci. Klusi un skumīgi sāka runāt trešā: “Mani sauc mīlestība. Man trūkst spēka, lai es ilgāk degtu. Cilvēki aizrāvušies ar sevi, bet aizmirst par tiem, kas jāmīl.” Un svece nodzisa. Pēc brīža baznīcā ienāca bērns. Viņš paskatījās uz svecēm un teica: “Bet jums taču jādeg! Jūs nevarat nodzist!” Bērns sāka raudāt. Tad ierunājās ceturtā svece: “Nebaidies! Tik ilgi, kamēr es degšu, mēs varēsim no jauna aizdedzināt pārējās sveces, jo esmu cerība.” Bērns paņēma rokā degošo sveci un aizdedzināja pārējās. Un atkal kvēloja visu sveču liesmiņas.
Adventes vainagam – 168 gadi
1833. gadā Hamburgā evaņģēliskās baznīcas garīdznieks Jānis Hinriks Viherns nodibināja tā saukto skarbo māju – patversmi pabērniem un grūti audzināmiem pusaudžiem. Viņš vēlējies bērnus ievest “apsolītajā zemē”, kur valda kārtība, mīlestība un uzticība. Uzsākot adventes laiku, mācītājs Viherns kopā ar bāreņiem un pusaudžiem izpušķoja koka krustu ar egļu zariem un 23 svecēm, jo adventē ir 23 dienas. Tas bija pirmais adventes vainags Vācijā. Tā šī simboliskā paraža uzsāka garu ceļojumu pa dažādām Eiropas un aizjūras zemēm.
Kopš tā laika advente ir dažādi svinēta. 23 raibas sveces ar laiku aizvietoja ar četrām baltām un 19 sarkanām svecēm. Baltās dega svētdienās – prieka un augšāmcelšanās dienās. Pēc laika pušķoto koka krustu aizvietoja ar zaļu egļu zaru vainagu, ko rotāja četras sveces – viena katrai adventes svētdienai.
Mācītājs Viherns kopā ar bērniem katru vakaru pulcējās patversmes plašajā priekšnamā pie izrotātā krusta ar 23 svecēm, un katru vakaru aizdedzināja par vienu sveci vairāk. Ziemassvētku priekšvakarā – 24. decembrī – dega visas sveces. Šos svētsvinīgos vakarus sveču gaismā un ar skuju smaržu, kad lasīja un izskaidroja Svētos Rakstus, no “Skarbās mājas” pārņēma draudzes un ģimenes. Adventes novakari sveču gaismā kļuva par pārdomu vakariem un par sagatavošanos Ziemassvētkiem – Kristus dzimšanas svētkiem.
Gaisma palīdz rast ceļu
Četras sveces atgādina ne tikai par četrām nedēļām līdz Ziemassvētkiem, bet arī izredzētās Izraēla tautas 40 gadu ilgo maldīšanos tuksnesī. 40 gadus šī tauta bija ceļā, līdz tā drīkstēja ieiet apsolītajā zemē. Tas bija ceļojums, kas ilga viena toreizējā cilvēka mūža garumā – pilns šaubu, sacelšanos un neveiksmju. Apsolītā zeme kā maza gaismiņa tālumā tautu uzturēja dzīvu, tāpat arī adventes vainagā iedegtajai svecītes liesmiņai ir jēga, ja, to uzlūkojot, domā par Pestītāja atnākšanu.
Svēto Rakstu pēdējā grāmata (Atklāsmes grāmata) beidzas ar saucienu, kas vienlaikus ir arī svinīgs ticības apliecinājums: “Maranatha!” (aramiešu vārds, kas nozīmē “Nāc, Kungs Jēzu” (Atkl. 22,20)). Baznīca šajā laikā lūdzas: “Uzmodini savu varenību un nāc, lai mūs atpestītu.” Svētais Kirils no Jeruzālemes (386.gadā) ir teicis, ka Jēzus pirmā atnākšana (piedzimšana) sludināja ciešanas. Pirmajā atnākšanā Viņš tika ietīts autiņos un guldīts silītē, otrajā Viņš ietērpsies gaismā kā drēbēs. Viņš atnāca un pacietīgi izcieta pazemojošu krustu, un atnāks vēlreiz – pilns godības, eņģeļu pulku vadīts.
Atrast, kam sekot
Kādu vakaru rabīns Naftolijs gāja pastaigāties. Meža tuvumā viņš sastapa sargu. Rabīns jautāja: “Kā uzdevumā tu ej?” Sargs uzdeva pretjautājumu: “Un tu, rabbi, kā dēļ tu ej?” Šis jautājums kā zibens spēriens skāra gudro rabīnu un viņš atzinās: “Šobrīd es neeju ne dēļ viena.” Iestājās klusums. Tad rabīns Naftolijs jautāja: “Vai tu negribi nākt pie manis?” “Labprāt, bet kas man būtu jādara?” “Tev vajadzēs vienmēr atgādināt, ka man ir jāiet kāda cita dēļ,” atteicis rabīns.
Adventes laikā katram ceļā jādodas kāda cita dēļ. Savulaik pārliecinātajam luterāņu grāfam Moltkem Hitlera tiesnesis Rolands Feislers uzdevis jautājumu: “Kam jūs gribat sekot – Ādolfam Hitleram vai kaut kādam krustā sistajam un mirušajam Jēzum?” Grāfs atbildējis: “Kristietis seko Jēzum Kristum.”
Kam mēs adventē sekosim?
***
Satikties ar mīlestību!
Adventes laiks ir ne tikai klusuma un gaidīšanas laiks. Tas ir miera un Mīlestības laiks. Kāpēc vārds Mīlestība ir ar lielo burtu? Tāpēc, ka katrs no mums šajā laikā ir aicināts satikties ar Mīlestību – Dievu.
Advente ir laiks, kad ieskatāmies debesīs, kad atraujam savu sirds skatienu no zemes vajadzībām un lietām, un ielūkojamies dvēseles dzīlēs, lai saklausītu Dieva Mīlestības vārdus.
Gulbenes katoļu baznīcas prāvests, priesteris Vjačeslavs Bogdanovs
*
Just pārmaiņas dzīvē!
Latīņu valodā “advente” nozīmē atnākšanu. Laiku, kad domā par Kristus atnākšanu. Un Viņa atnākšana nozīmē būtiskas pārmaiņas dzīvē. Advente ir ne tikai konkrēts laiks vai stunda. Tas ir simbols, kas attiecas uz visu mūsu dzīvi.
Alūksnes luterāņu baznīcas mācītājs Gundars Cauka
*
Sagatavot vietu Jēzum!
Advente ir laiks, kad sirdī sagatavojam kaut nelielu vietu Jēzum. Kā Viņš pirms 200 gadiem piedzima Betlēmes kūtiņā, tā viņam katru gadu jāpiedzimst cilvēku sirdīs. Šajā laikā katram vajadzētu pārdomāt dzīvi, atteikties no visa liekā, kas traucē tuvoties Dievam.
Alūksnes katoļu baznīcas prāvests, priesteris Andžejs Keziks
*
Ieklausīties sirdsapziņā!
Šīs četras nedēļas jādzīvo atbilstoši sirdsapziņai. Jāatceras, ka galvenā vērtība, kas dzīvo, ir mīlestība. Apziņa un atmiņa zūd, bet mīlestība nebeidzas. Tā nāk no Dieva. Esam aicināti šajā laikā sirdi sagatavot atnākošajai mīlestībai.
Gulbenes luterāņu baznīcas mācītājs Atis Bambāns
*
Izlīgt ar Dievu un cilvēkiem!
Mums nav jāgatavojas Jēzus bērniņa atnākšanai. Viņš jau pasaulē ir ienācis un otrreiz vairs kā bērns nenāks. Mēs esam aicināti gatavoties tai atnākšanai, kad Viņš atnāks kā Ķēniņš, lai savējos vestu godībā. Tādēļ advente jāizmanto pārdomām, lūgšanām, Bībeles lasīšanai, lai ar Viņu sastaptos.
Šajā laikā jāsalīdzinās ar Dievu un noteikti par kādu lietu jālūdz piedošana. Ziemassvētki nebūs īsti, ja mēs nebūsim izlīguši ar Dievu un cilvēkiem.
Madonas baptistu draudzes mācītājs Gundars Riekstiņš
*
Atrast svētku saturu!
Ziemassvētkos ir pazudis saturs – Jēzus Kristus. Advente ir kluss pārdomu laiks, kad izvērtējam sevi Dieva priekšā, atrodam to, kas neļauj pilnīgāk Viņam tuvoties. Ja svētkiem šādi gatavojas, tad nevar paiet garām svētku būtībai un saturam.
Tādēļ aicinu visus raudzīties un meklēt dziļāk, pārdomāt, kāda katram ir dzīve. Tas Dievam radīs prieku.
Madonas luterāņu baznīcas mācītājs Ingus Dāboliņš
