Nepietiekama vecāku izglītība ierobežo bērnu iespējas dzīvot labāk,
secinājuši Rīgas Ekonomikas augstskolas (“SSE Riga”) Mediju centrs
veiktā pētījuma “Nevienlīdzības seja” autori.
Kā aģentūru LETA informēja pētījuma veicēju pārstāve Elīna Malašenko,
no visām mājsaimniecībām, kurās ir divi pieaugušie un trīs vai vairāk
apgādībā esoši bērni, katra ceturtā jeb 25,5% ir pakļauta nabadzības
riskam. Bet, ja bērnus audzina tikai māte vai tēvs, nabadzības riskam
pakļauta ir aptuveni trešā daļa jeb 34,4% ģimeņu, liecina Centrālās
statistikas pārvaldes 2016.gada apsekojuma dati, uz kuriem balstās “SSE
Riga” izveidotās darba grupas pētījums.
Pētījumā apzināts, kādi faktori ekonomikas, finanšu, sociālajā,
izglītības un veselības politikā veicina nevienlīdzību Latvijas
sabiedrībā un kas būtu darāms risku mazināšanai. Pētījuma autori
atzinuši, ka viens no galvenajiem problēmas cēloņiem ir nepietiekama
vecāku izglītība.
Pētījumā teikts, ka iemesli, kāpēc cilvēki nonāk neapskaužamā
finansiālajā situācijā, ir dažādi, tomēr vairumā gadījumu iespējams
iezīmēt galveno problēmu loku – nepietiekama vecāku izglītība, kas noved
pie ilgstoša bezdarba vai slikti atalgota darba, ierobežotas
pieejamības veselības aprūpe un sociālo darbinieku trūkums darbam ar
riska ģimenēm. Par šo problēmu loku vienisprātis ir gan pētījuma autori,
gan pētījumā aptaujātie eksperti.
Pētījumā secināts, ka, izkrītot no vispārējās izglītības sistēmas,
pastāv gandrīz 100% risks, ka nākotnē cilvēks saskarsies ar nopietnām
problēmām, jo izglītībai ir milzīga ietekme uz indivīdu trajektorijām
darba tirgū.
Aptaujātie eksperti uzsvēruši, ka izglītības nozīme ir vērtība, kas
iegūstama ģimenē – ja vecākiem pašiem mācības nav bijusi vērtība un viņi
laika vai intereses trūkuma dēļ neseko līdzi bērnu sasniegumiem skolā,
kādā brīdī bērns sāk atpalikt no pārējiem klasesbiedriem un izvēlas
vairs neiet uz skolu.
Pētnieki uzskata, ka arī neformālās izglītības pieejamība ir būtisks
nevienlīdzības veicinātājs, jo nepietiekamas iespējas spēju un talantu
attīstībai vērojamas ne tikai starp dažādām sabiedrības grupām, bet arī
teritoriāli, jo bērniem lielajās pilsētās ir daudz vairāk subsidētu un
pieejamu daudzveidīgu ārpusklases nodarbību nekā attālos lauku ciematos.
Vienlaikus pētījumā pausts, ka katrs sestais mājsaimniecībā ar zemiem
ienākumiem dzīvojošais jeb 17,1% atzinuši, ka finansiālu vai citu
iemeslu dēļ ir atteikušies no vizītes pie ārsta vai ārstēšanas. Šis
īpatsvars ir trīs reizes lielāks nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES).
“SSE Riga” izveidotā darba grupa konstatējusi, ka 2015.gadā par
neapmierinātām veselības aprūpes vajadzībām ziņoja 8,4% Latvijas
iedzīvotāju, un tas bija ceturtais augstākais rādītājs starp visām ES
valstīm. Būtisks iemesls ir pacientu tiešo maksājumu īpatsvars, kas
Latvijā ir viens no augstākajiem, tomēr tas ir arī izpratnes jautājums,
kas korelē ar vispārējo izglītības līmeni, atzīst pētījuma autori un
eksperti.
Ģimenēm ar bērniem, kas nonāk sociālo dienestu darbinieku redzeslokā,
nereti vajadzīgs īpašs atbalsts – profesionāls sociālais darbinieks vai
ģimenes asistents. Cilvēki aprod ar savu situāciju, iemācās izdzīvot un
rast mazos dzīves priekus, nereti aizmirstot sev pajautāt, ko no tā
iegūs bērns, tāpēc palīdzībai no ārpuses jāiet rokrokā ar sadarbību.
Viņiem jādod iespēja turēties pašu spēkiem un mācīties dzīvot, un
vairums šādu vecāku veiksmīgi mācās, sadarbojoties ar ieinteresētu
sociālo darbinieku, secina eksperti, vienlaikus atzīstot, ka
profesionālu sociālo darbinieku skaits Latvijā ir nepietiekams.
Kā iespējamos risinājumus sociālās un ienākumu nevienlīdzības
mazināšanai ģimenēs ar bērniem aptaujātie eksperti iesaka samazināt
pievienotās vērtības nodokli bērnu apģērbam, grāmatām un citām bērna
labklājībai un attīstībai nozīmīgām lietām, kā arī nodrošināt valsts un
pašvaldību subsidētus pirmsskolas un interešu izglītības pakalpojumus,
piemēram, subsidētas, daudzveidīgas ārpusklases nodarbības un ikvienai
ģimenei pieejamas vietas bērnudārzos.
Eksperti rekomendē izstrādāt arī elastīgu pieaugušo izglītības
pasākumu grafiku, to apvienojot ar iespēju paralēli strādāt vismaz
pagaidu darbu, bērnu pieskatīšanu un transporta izdevumu atlīdzināšanu,
un pilnveidot otrās izglītības iespējas, tuvinot pieaugušo izglītības
apmācību saturu vietējā darba tirgū pieprasītu kompetenču apguvei.
Viens no būtiskākajiem ekspertu ieteiktajiem risinājumiem ir arī
nodokļu sloga samazinājums, kas būtu vairāk mērķēts tieši uz zemo algu
saņēmējiem, un ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa neapliekamā maksimālā
gada ienākuma paaugstināšana arī pēc 2020.gada, kā arī pacienta
līdzmaksājuma daļas samazināšana un uzlabota pieejamība primārajā pamata
veselības aprūpes līmenī.
Ziņojuma autori ir Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas
studiju centra pētnieciskās grupas locekles Anna Pļuta un Anna Zasova,
Eiropas Parlamenta padomnieks juridiskajos, cilvēktiesību, justīcijas un
iekšlietu jautājumos Aleksejs Dimitrovs, Transporta un sakaru institūta
mācību prorektore, izglītības un sociālās politikas pētniece Liesma
Ose, bijusī Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta
direktora vietniece, eksperte veselības politikā Biruta Kleina, kā arī
Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās
pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš.
