Juris Plēsums ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Goda doktors, bet sevi uzskata par zemnieku, jo ASV Viskonsīnas štatā viņš dzīvo 43 gadus un apsaimnieko 500 hektāru saimniecību, ko šobrīd uzticējis dēlam.
Juris Plēsums ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Goda doktors, bet sevi uzskata par zemnieku, jo ASV Viskonsīnas štatā viņš dzīvo 43 gadus un apsaimnieko 500 hektāru saimniecību, ko šobrīd uzticējis dēlam.
“12 gadus regulāri trīs, četras reizes gadā braucu uz Latviju, kur uzturos vairākus mēnešus. Latvijā gandrīz nav tādas vietas, kur nebūtu viesojies, tāpēc uzskatu, ka latviešu lauku cilvēku problēmas zinu labāk par vienu otru jūsu valsts politiķi,” saka profesors Juris Plēsums. Lai gan viesis lasa lekcijas un labprāt konsultē lauksaimniekus, viņš sevi uzskata par praktiķi, nevis teorētiķi.
Juris Plēsums izveidojis privāto konsultāciju firmu, kur saimniecības konsultē vadības un tehniskajos jautājumos. Viņa darbība uzskatāma par pašaizliedzīgu rīcību, jo, atsaucoties ASV Ārlietu ministrijas aicinājumam palīdzēt lauksaimniecībai Baltijas valstīs, viņš pirmos četrus gadus nesaņēmis nekādu atalgojumu. Uzturēšanos Latvijā sākotnēji segusi ASV valdība. “Latvija man nekad neko nav maksājusi, neesmu neko arī prasījis,” saka lektors un, ja vien nav pārāk aizņemts, nekad neatsaka braukt uz laukiem, lai uzstātos zemnieku auditorijās un stāstītu par gaļas lopu audzēšanu. Šo nodarbi viņš uzskata par savu lielo mīlestību. J.Plēsums ir pārliecināts, ka Latvijā vajadzētu audzēt arī agrīnās kukurūzas šķirnes. Par tām lektors var stāstīt daudz.
Nav komerciālu interešu
“Pirms 43 gadiem iegādājos Amerikā saimniecību un paralēli strādāju akadēmiskajā darbā. Pievērsos kukurūzas audzēšanai un pirmie šķirņu izmēģinājumu lauki veidojās manā saimniecībā, kas atrodas 15 kilometru attālumā no Lauksaimniecības akadēmijas. Bija laiks, kad vajadzēja vērtēt, kura no 56 kukurūzas šķirnēm ir labāka. Sekoju šķirņu krustojumiem un rezultātiem, tāpēc zinu, ka labas kukurūzas šķirnes izveidei dažkārt nepieciešams pat 2000 krustojumu,” stāsta K.Plēsums. Arī Latvijā selekcionāri un zemnieki ieklausās lektora stāstījumos par paveikto, uzskatot viņu par ieinteresētu šīs kultūras propagandētāju Latvijā. Praktiķis piebilst, ka tas nav saistīts ar komerciālajām interesēm.
“Es vērīgi sekoju visam, kas pasaulē saistās ar kukurūzas audzēšanu un aizvien vairāk pārliecinos, ka mūsu pieredze ir ievērojami plašāka, piemēram, par holandiešu pieredzi. Viskonsīnā kopā ar domubiedriem esam radījuši piecas agrīnās kukurūzas šķirnes, kas ir piemērotas Latvijas klimatiskajiem apstākļiem,” lepojas J.Plēsums. Kā azartiski cilvēki aizraujas ar spēļu kauliņiem, tā viesis teorētiski izspēlē dažādas ar lauksaimniecību saistītas situācijas, tās pamatojot ar konkrētiem piemēriem, spēlē saskatot konkrētu rezultātu.
Nevēlas būt politikas vergs
1990.gadā, sākot sadarboties ar Latvijas zemkopības ministriju, J. Plēsums licis saprast, ka interesējas par valsts politiku, bet nevēlas kļūt par tās vergu, jo tas “sasien rokas” brīvi izteikties par laukos notiekošo. Par atsevišķām problēmām viņš paudis pretēju viedokli valdības uzskatiem. Izveidojot sakarus ar visu lauksaimniecības nozares administrāciju pārstāvjiem, J. Plēsums pārliecinājies, ka pieņemti pozitīvi un arī negatīvi piemēri un lēmumi, pieļautas arī kļūdas.
“Vienmēr esmu bijis pretinieks privatizācijai. Esmu ieteicis, kā vajadzētu rīkoties, bet ieteikumus ātri aizmirst un nesaklausa. Ko darīt, ja padomi, kurus dodu, lai Latvijas ceļš vestu augšup, nesasniedz dzirdīgas ausis.
Nepiederu nevienai politiskajai partijai, tāpēc man nav politisku ambīciju, bet esmu gatavs darīt visu, lai Latvijas lauki atdzimtu, jo tajos mīt cilvēki, kam rūp apstrādātas zemes platības un iekopti lauki.
Pareizi domā tie, kas uzskata, ka Latvijā ir jāattīsta kooperatīvi, lai gan pašreizējā kooperācijas likumā jāveic nelieli labojumi, kas neprasa ievērojamus izdevumus.
Man ir patiess prieks, ka beidzot ir saprasts, ka zemnieki ir pelnījuši saņemt “lētos kredītus”, bet cik ilgs laiks bija vajadzīgs,” prāto J.Plēsums.
Zaudē sākotnējo optimismu
Viņu izbrīna, ka latviešu zemniekos noplacis pirmo neatkarības gadu optimisms, kad visi bija gatavi strādāt laukos un iegādājās zemi, lai kaut ko ražotu un gūtu peļņu. Optimismu “nokāva” politika, jo bija brīdis, kad nevienam lauki un tur mītošie cilvēki nebija vajadzīgi.
“Vieglāk bija zemi pārdot, nekā sakārtot vietējo lauksaimniecisko ražošanu. Cilvēki ieslīga pesimismā un gremdējās alkoholā. Laukos grūti rast labus strādniekus. Samaksa par darbu ir zema. Mums jāsaprot, ka šajā situācijā lauciniekam jāiemācās sevi novērtēt, tikai tad viņš var prasīt, lai par saražoto produkciju maksā vairāk. Esmu pārliecināts, ka laukos blakām vienlīdz labi var pastāvēt lielās un mazās saimniecības, kam savstarpēji jākooperējas. Latvijā ir vajadzīga kooperatīvas sistēmas izveide visās jomās. Esmu par to runājis ar “Jaunā laika” pārstāvjiem, bet neesmu saklausīts. Latvija nav piemērota labības audzēšanai un tai nav viegli konkurēt ar citām valstīm, kas ar to nodarbojas, tāpēc par prioritāti izvirzāma lopkopība. Šajā nozarē piešķirsim kvotu. Tas, ka esmu ārzemnieks, nav noteicošais, ka neiebilstu, ja ārzemnieki Latvijā iegādājas zemi un izvērš ražošanu, pārstrādājot vietējās izejvielas. Šis process tomēr ir saistīts ar darba iespējām vietējiem iedzīvotājiem. Tik ilgi, kamēr īpašumā zemi varēs iegādāties, izmantojot sertifikātus, tajā nav nekāda kapitālieguldījuma. Latvijā izdevīgāk būt zemes nomātājam, par nomu maksājot ar produkciju, nevis naudu. Iesaistīt kapitālu, negūstot tūlītēju peļņu, nav vērts. Uzskatu, ka arī zemes vērtības celšanās būs latviešu zemnieka nelaime, jo sadārdzinās lauksaimniecības attīstību,” uzskata J.Plēsums. Zemes tirgu Latvijā viņš uzskata par izkropļotu, bet to veicina birokrātija.
Kukulis ir labi pazīstams vārds
J.Plēsums uzskata, ka Latvijā ir nesamērīgi stingri noteikumi un aizliegumi, kādu nav nekur citur pasaulē, un tie neaizsargā lauksaimniecības produkcijas ražotāju. “Cik ekonomistu, tik teoriju, bet tā arī neviens vēl nav pareizi izpratis cenu veidošanas politiku. Jāsaprot, ka zemnieks tirgus cenas nenosaka. Tās diktē pircējs, bet tā var notikt tad, ja vienotu cenu sistēmu izveido visā pasaulē. Steidzīgi ir jāatbrīvojas no monopolistiskās situācijas, kas “liek kāju priekšā” izmēģinājumiem, nerunājot par saimniekošanu. Diemžēl visos līmeņos notiek neētiskas lietas. Par kādu demokrātiju runāsim, ja pat ministrs nevar norādīt, kā jārīkojas ierēdņiem. Absurdi, ka Latvijā gaļas tirgu bremzē Pārtikas un veterinārais dienests, nosakot, kādā vecumā lops realizējams. Nepieņemami, ka par augstākās kvalitātes gaļu uzskata to, kas iegūta no trīsgadīga lopa. Par tādu – pelņu negūt. Esmu norūpējies par nelegāli ievesto gaļu. Gaļa, ko importē Polija, ir mēsli, piedodiet par tiešo izteicienu. Arī lietuviešu iesūtītā gaļa ne vienmēr ir ražota Lietuvā. Ar negodīgumu sastopamies katru dienu. Šmaucas kā nelabie, ik mēnesi kukuļos samaksājot divus miljonus latu. Latvijā kukulis ir labi pazīstams vārds,” saka J.Plēsums un uzskata, ka Latvijas valdība tā vietā, lai veiktu aprēķinu, kāds ir lauksaimniecības produkcijas pašpatēriņš, cik pārdots kaimiņiem, labāk šķiežas ar naudu.
Vajadzēs ārstēt ielaistās vainas
Viskonsīnietis iestāju Eiropas Savienībā (ES) vērtē dažādi. “Plusu daudzums būs atkarīgs no tā, kādi tanī ieiesim. Ja līdz iestāšanās brīdim nespēsim Latvijā dabūt normālas ražošanas kvotas, mēs vietējo lauksaimniecību iznīcināsim. Jāapzinās, ka spējam radīt darbavietas arī lauksaimniecībā, kur valda bezizeja un depresija. Tikai šī ielaistā vaina ir jāārstē, jo to veicinājušas komerciālas intereses. Iestājoties ES, daļa cilvēku tiešām mēģinās rast darbu citur. Viņi valstij nebūs jāuztur. Daļa no viņiem peļņu atsūtīs uz mājām. Būs arī tādi, kas pārcelsies uz dzīvi ārzemēs. Notiks sabiedrības pašattīrīšanās,” uzskata J.Plēsums.
