Jau sešus gadus dzīvoju un strādju Anglijā, kaut solījos būt savas zemes patriote un stāvēt un krist par Tēvzemi. Ik dienu jūtos nedaudz kā nodevēja, ka neesmu mājās, bet tad domāju – sapelnītā naudiņa tepat Latvijas kasē vien nonāk. Daudzi prasa – kāpēc tāda jauna, izglītota sieviete aizbrauca prom no Latvijas, vai tad tur darbu atrast nevarēja? Varēja, var un varēs, bet pašlaik vēl joprojām baudu dzīvi, darot darbu, kas nervus nebojā un kaulus arī pārāk nelauž. Esmu līdz ausīm iedzīvojusies augu pasaulē, pārdodot, stādot, laistot un apkopjot augus, un to jau var darīt jebkurā pasaules malā. Neesmu atmetusi domu atgriezties Latvijā un atrast darbu līdzīgā jomā, kā arī piesaistīt klāt izglītojošo daļu.
Atceros, ka savā skolas laikā tikām gan kartupeļu talkās ar klasi braukt, gan vasarā “lauciņos” strādāt (tolaik gan ne ar pārāk lielu sajūsmu). Interesanti būtu uzzināt, kāda pašlaik ir situācija šajā ziņā Latvijā, cik lielā mērā skolas māca audzēt un kopt augus. Tā ir gan noderīga, gan nomierinoša nodarbe, kur vajadzīga gan pacietība, gan izdoma, un beigās sūrajam darbam ir saldi augļi! Prieks, ka daudzviet darbojas mapulku organizācijas, kur popularizē arī dārzkopību. Kas var būt labāks par pašu dārziņā noplūktu ābolu, novāktu kabaci vai salasītām zemenēm!
Šeit, Anglijā, cilvēki ir tik ļoti attālinājušies no dabas, ka lielākā daļa augļus un dārzeņus ir redzējusi tikai lielveikalu plauktos. Neapšaubāms ir tas, ka ar pesticīdiem apsmidzināta pārtika nekādu labumu cilvēkam nedod, tikai rada visdažādākā veida veselības problēmas, kā arī piesārņo vidi. Pēdējā laikā mazdārziņu kultūra tiek aizvien vairāk popularizēta masu informācijas līdzekļos, tā ka nerādās viss tik bēdīgos toņos. Audzēšanas sezona šeit ir daudz garāka, piemēram, sīksīpoliņus iestādīju Ziemassvētkos un novācu jūnija beigās, visāda veida salāti un cūku pupas aug visu gadu. Mīnus grādi ir tikai pāris dienas gadā, tā ka visu gadu uz darbu var braukt ar velosipēdu. Tajās pāris dienās, kad asfalts apledojis, lielākā daļa angļu ar automašīnām neriskē braukt, jo pa stāvajiem kalniem un lejām ar vasaras riepām nevar pakustēt. Diemžēl gandrīz puse no mūsu dārza centrā pārdodamās produkcijas nav piemērota vidējam Anglijas klimatam. Šo problēmu esmu ievērojusi arī Latvijā, īpaši “Depo” lielveikalos. Alūksnes klimatam piemērotākais būtu Krievijas un Igaunijas augu klāsts. Tad nu cilvēki sapērkas burvīgus, skaistus Vidusjūras klimata augus, pirmajā ziemā tie nosalst, un pavasarī viņi brauc atkal pēc jauniem. Ko tu bagātam padarīsi! Lai arī cik jauki šeit būtu, cik jauks klimats un mierīgs darbs, sirds tāpat ilgojas pēc Latvijas, tāpēc cenšos atbraukt mājās vismaz trīs reizes gadā. Braucot prom, somā obligāti ir Ķelmēnu rudzu maize, hematogēns, bišu maize un putekšņi, zāļu tējas un vilnas zeķes. Ja varētu, paņemtu līdzi arī kravu ar Latvijas āboliem, jo to garša un aromāts ir nepārspējams.
