Sasauca Lapsa kopā zvērus, kas mežā, kā jau parasts, dzīvoja savrup – pa alām, pa koku zariem un dobumiem, pa zāli, pa krūmiem.
Sasauca Lapsa kopā zvērus, kas mežā, kā jau parasts, dzīvoja savrup – pa alām, pa koku zariem un dobumiem, pa zāli, pa krūmiem. “Pietiks mums nīkuļot, apvienosimies paši savā mežā,” sacīja Kūmiņš. Pārējie zvēri raustīja plecus un brīnījās: “Kur tad mēs esam, vai tad ne mežā?”
“Skaidris, ka esam galīgā… mežā. Lai dzīve kļūtu labāka, ir jātaisa novads! Re, kaimiņu mežā Ķepainis jau taisa novadu un viņpus upes tajā mežā Bebrs arī taisa. Vai mēs sliktāki? Mums vajadzētu pirmajiem uztaisīt! Tad mums pirmajiem mājās nekā netrūks, visa dzīve ies kā pa reni!” noteica Lapsa.
Zvēri prātoja, ka šie patiešām nav ne ar ko sliktāki par tiem brāļiem un māsām, kas dzīvo Lāča vai Bebra mežā. Kāpēc gan šamējiem būtu jādod priekšroka novada taisīšanā!
“Re, būs mums pašiem savs taisnais novads ar pasaules malu. Runā, ka tur ēdamā un dzeramā esot tik daudz, ka pāri paliekot. Novadīs mums! I mūsu mežā tad iestāsies miers un saticība, nebūs vienam no otra jāslapstās bailēs tikt apēstam brokastīs, pusdienās vai vakariņās,” teica Lapsa.
Pārējie zvēri piekrītoši māja, galvas un kaklus lepni izslējuši. Te viņi debesīs pamanīja Stārķi. Lapsa iegavilējās: “Re, Svētelis no pašas pasaules malas atlidojis virs mums. Tā ir zīme, ka saku visu taisnību!”
Tajā brīdī kaut kas balts no zila gaisa uzkrita Kūmiņam uz deguna. Stārķis pamanīja nesmukumu un atvainojās: “Novadu… kas pašam paliek pāri. Nevaru to saturēt.”
Fabula rāda, ka ne vienmēr cerības attaisnojas.
