Latvijas Deju pedagogu asociācijas viceprezidente, deju pedagoģe Laimdota Andersone labi jūtas tad, ja var justies vajadzīga cilvēkiem.
Latvijas Deju pedagogu asociācijas viceprezidente, deju pedagoģe Laimdota Andersone labi jūtas tad, ja var justies vajadzīga cilvēkiem. Tas viņai sniedz garīgu baudījumu. Viņa sevi atrod dejas mākslā, taču profesionāli pilnveidojas ne tikai ar to. Mājās izveidojusi bibliotēku no apkopotajiem deju materiāliem. Vēsturniece, kas nepārtraukti apgūst ko jaunu dažādās jomās. Cilvēks, kam patīk daudz domāt un analizēt. Viņa joprojām mācās izprast sevi un citus savstarpējā saskarsmē.
“Biju maza meitene, kurai patika dejot. Tas droši vien bija vecmammas iespaidā, kura bija inteliģenta un interesanta kundze. Kā jau mājas bērns, augu pie viņas. Uzsākot skolas gaitas, ātri sāku aptvert plašu zināšanu loku,” laikrakstam stāsta Laimdota Andersone. Skolas gados visvairāk interesējusi vēsture, ģeogrāfija, dabas mācība un literatūra.
“Devītajā klasē biju pieņēmusi lēmumu, ka vēlos kļūt par diplomāti un mācīties Maskavā, Starptautiskajā augstskolā. Tomēr apzinājos, ka man no Latvijas lielā konkursa dēļ tur netikt,” saka viņa.
Raudāja uz soliņa
Ar izcilību pabeigusi Kultūrizglītības darbinieku tehnikumu un saņēmusi Kultūras ministrijas norīkojumu iestājai Ļeņingradas Kultūras institūtā.
“Tad es jutos kā spārnos. Bija pusgads laika, lai nopelnītu naudu studijām. Nopietni gatavojos tām. Mēnesi dzīvoju Ļeņingradā, staigāju pa pilsētu ar karti rokās,” stāsta L.Andersone. Tomēr tad Cesvainē notikusi liktenīga satikšanās ar deju skolotāju Andri Ezeriņu, kas kļuvis par viņas vīru.
Tas pārvilcis svītru viņas lolotajiem sapņiem. Laimdota aizbraukusi nevis uz Ļeņingradu, bet kopā ar vīru – uz Lubānu, kur astoņpadsmit gadus nostrādājusi par deju skolotāju. Piedzimuši dvīņi Māris un Mārtiņš, un pati iestājusies neklātienē Universitātē vēsturniekos. “Vairākas reizes pēc tam biju aizbraukusi uz Ļeņingradu, sēdēju pretī institūtam uz soliņa un raudāju,” saka viņa.
Sauc par babušku
Laimdota uzskata, ka viņai veicies, jo pirms trim gadiem satikusi horeogrāfu un režisoru no Maskavas Sergeju Kostrenko. “Pēc divdesmit gadiem pati esmu atgriezusies dejā – dejoju viņa moderno deju studijā un esmu laimīga. Reizi mēnesī braucu uz Rīgu. Esmu skaitījusi, ka dejoju astoņpadsmit stundas nedēļā. Tā ir liela slodze, jo prasa ne tikai fizisku darbu, bet arī garīgu un emocionālu atdevi. Mans pedagogs jokojas un sauc mani par babušku kopš tā brīža, kad uzzināja, ka man ir ne tikai trīs dēli, bet arī mazdēls. Pēc vecuma viņam esmu vecākā dejotāja,” apgalvo Laimdota.
Sastopas ar sāpēm
Darbošanās šajā studijā viņai palīdzējusi meklēt jaunas darba formas. Viņa izveidojusi deju grupu bērniem ar īpašām vajadzībām un viņu vecākiem .
Deju grupa “Mazais cilvēciņš” ir iesaistījusies senioru deju kustībā. Viņa koordinē šo apmācību arī Latvijā. Tas Laimdotai iemācījis, ka cilvēkam pašam ir jāprot tikt galā ar sevi.
“Tad, kad es sāku vadīt “Mazo cilvēciņu”, tā pa īstam sastapos ar patiesām un cilvēcīgām sāpēm, ar vecāku cīņu par bērnu vietu dzīvē. Tas man pašai ir palīdzējis būt stiprākai, jo arī man nav viegli vadīt šādas nodarbības. Un tā ir, ka cilvēks caur ciešanām kļūst stiprāks,” atzīst L.Andersone.
Viņa atceras, ka bērnībā kaimiņos dzīvojis apdāvināts un gudrs puisis, kas slimojis ar bērnu trieku. “Kamēr mēs bijām viena auguma, kopīgi rotaļājāmies un nesapratām, ka viņš ir citādāks. Tas notika vēlāk. Iespējams, ka šī pirmā saskare ir palīdzējusi man veidot attieksmi pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Ir ļoti svarīgi bērnus ar fiziskām un garīgām traumām pirmajā dzīves posmā neatdalīt no sabiedrības, jo tai ir jāmācās pieņemt šādus cilvēkus,” saka viņa.
Vēlas saglabāt latvisko
Laimdota apzinās arī sava vārda spēcīgo auru. Vecmamma un tēvs esot Laimdotai ielikuši šādu vārdu. “Bērnībā vecmamma man parādīja grāmatu par Lāčplēsi. Viņa man mācīja, ka es izaugšot liela un būšot tāda pati. Kad citi prasīja, kur ir Lāčplēsis, es samulsu. Man ir otrs – baznīcas – vārds Gundega, kuru vēlējās mamma,” saka viņa. L.Andersoni sāpina, ka diemžēl, dzīvojot Latvijā, sabiedrība neapzinās, kāda nozīme ir latviskajām vērtībām.
“Tas ir bēdīgi, ka mūsu mazajā valstī skolās latviešu dziesma un deja nav obligāti apgūstami mācību priekšmeti kā latviešu valoda. Varbūt tagad, kad mēs dzīvojam brīvā Latvijā, tas ir vēl vairāk nepieciešams. Mums taču ir jārāda citiem tas, ko paši esam radījuši un pieder pasaulē mums vienīgajiem,” ir pārliecināta L.Andersone.
Viņu satrauc, ka bērnus vairs nav iespējams aizraut ar pašdarbību skolās, kultūras namos, jo viņiem ir citas prioritātes.
“Tad arī mūzikas un deju skolotājiem skolās būtu darbs. Diemžēl man tagad ir jācīnās par to, lai latvieši vispirms uz skatuves dejo latviešu, nevis citu tautību dejas,” saka pedagoģe. Viņa jūtas šokēta, ja 7. klases skolēns sirsnīgā sarunā atzīst, ka viņam esot kauns dejot tautas dejas.
Pārdzīvo arī citu kaunu
Laimdota atzīst, ka viņai ir svarīgi strādāt pēc sirdsapziņas, jo viņa neprot tai melot. “Es sevī pārdzīvoju to, kas notiek man apkārt, savu kaunu un vēl citu kaunu. Jūtos vainīga par to, ka reizēm maniem tautiešiem ir paslīdējusi kāja vai “pasprukusi” mēle. Es arī to esmu uzņēmusi sevī,’’ skaidro L.Andersone. Viņai ir sāpīgi, ka piecu gadu laikā aizvien esot problemātiski atrast pastāvīgu kultūrizglītības darbu. Par to viņa izjūt spēcīgu aizvainojumu. “Man ir līgumdarbs. Radošam cilvēkam, kultūrizglītības darbiniekam, diemžēl tas ilgst sezonu. Kad es sāku strādāt ar kādu deju kolektīvu, to ielieku savā sirdī, tāpēc ir smagi, kad jāšķiras,” saka L.Andersone.
Viņa uzskata, ka deju pedagogam jāprot no katra žanra izdejot pa solītim, lai tos spētu iemācīt saviem audzēkņiem, un tā ir liela atbildība.
Piedzīvo zelta stundas
Viņa izpētījusi, ka pēc temperamenta esot melanholiķe, bet pēc rakstura – pedante. Visu uztverot pārāk emocionāli. Mamma Laimdotai parasti smejoties, ka meitai esot zilas asinis.
“Man ļoti palīdz mani tuvinieki. Patiesībā viņi pakārto savu dzīvi man – mamma, māsa, krustmāte ar krusttēvu. Ģimenes domas un enerģija saplūst manī. Es visu laiku dzīvoju it kā vairākās pasaulēs – viena ir sabiedrībā, otra – ģimenē, bet trešā veidojas manī pašā. Saprotu, ka ir pienācis laiks būt man pašai,” secina L.Andersone.
Viņai vairākas reizes esot bijis lemts teikt: “Tā ir mana zelta stunda”. “Reizēm esmu domājusi, vai to nav par daudz. Taču dzīvē visu laiku pārsvarā ir tā – es ceļos un krītu, ceļos un atkal krītu,” saka Laimdota.
Ir ieguvusi nelabvēlību
Viņai esot grūti saprast, kāpēc dzīves lutinātie, daudzas institūcijas, arī pašvaldības, neiecietīgi izturas pret tiem, kam nav darba, tiem, kas pašreizējā valsts iekārtā nespēj atrisināt savas problēmas.
“Manī ir daudz dažādu pārdomu. Es bieži par to atklāti esmu izrunājusies ar dažādiem ierēdņiem, tāpēc esmu ieguvusi viņu nelabvēlību. Arī pati šobrīd atrodos zem viņu Damokla zobena. Taču dzīvoju saskaņā ar sevi, palīdz mans darbs, draugi un tuvinieki,” saka L. Andersone. Viņa nemēdz iepriekš skaļi runāt par jaunām idejām, citādāk tās nepiepildīšoties.
Viņa saka, ka jūtoties laimīga, ja var tikties ar spēcīga rakstura cilvēkiem, kas palīdz būt stiprai, ka dzīvē viņai dota iespēja izdzīvot vairākas.
“Man ir tik skaists darbs – mācīt dejot. Man nav jābrien pa dubļiem. Es nevaru teikt, ka man ir grūti, jo darbā trūkst stabilitātes. Man vienkārši pašlaik mazliet ir jāpaciešas,” saka Laimdota Andersone.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Laimdota Andersone
Dzimusi: 1957.gada 14. jūnijā.
Nodarbošanās: deju pedagoģe
Izglītība: absolvējusi Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, Latvijas Valsts Universitātes Vēstures fakultāti, biznesa augstskolu “Turība”, kur ieguvusi ceļojumu konsultanta un organizatora specialitāti.
Lielākā bagātība: dēli Māris un Mārtiņš (24 gadi) un Rihards (13 gadi).
Interesē: vēsturiskā literatūra, velosports un slēpošana, tērpu modelēšana, atpūta mežā.
