Ne tikai Alūksnē, bet arī citur Latvijā daudzi pazīst Laimu Aigari. Viņa ir logopēde Alūksnes Psiholoģijas centrā un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības rajona nodaļas priekšsēdētāja.
Ne tikai Alūksnē, bet arī citur Latvijā daudzi pazīst Laimu Aigari. Viņa ir logopēde Alūksnes Psiholoģijas centrā un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) rajona nodaļas priekšsēdētāja.
Darba semināros, kursos un konferencēs Laima tikusies ar kolēģiem, kas novēl: “Lai tavs gaišums, dzīvesprieks un mīļais humors pielīp citiem!”
“Man vienmēr apkārt bijuši labi cilvēki, ko atceros ar prieku. Apmēram 10 gadu ģimene dzīvo mājiņā, ko nopirkām. Mums ir lieliski kaimiņi! Vienam izaugušas zemenes, otram – zirņi, trešam – dilles. Viņi saka, vai tev nevajag, palika pāri,” stāsta L.Aigare.
Laima pati “diži nenodarbojas ar dārzkopību”, bet patīk, ka viss apkārt zied. Vasaras rītā viņa iziet laukā basām kājām un ļaujas saules glāstiem, malkojot kafiju. “Tā svinu atvaļinājuma pirmo dienu. Man tas ir rituāls. Pienāk suns un kaķis, jo arī viņi omulīgi jūtas saulītē,” saka L.Aigare. Līdz vēlam rudenim uz terases puķupodos zied petūnijas. Bet ziemā tur ir sniegavīri. “Ar mazdēlu Rihardu uzcēlām trīs sniegavīrus, bet atkusnis tiem nogāza cepures. Vajadzēs celt no jauna,” secina Laima.
Ir mammas zaļie īkšķi
Laima domā, ka nav otra tik darbīga cilvēka kā mamma. “Viņai ir 83 gadi, un joprojām no mātes es mācos, kas ir īsta dzīve. Apē mammai ir tāds pats paraugdārzs kā maniem kaimiņiem. Mēs ar meitām sajūsmināmies, cik skaisti tur zied saulpuķes, cik burvīgi ķirbji un kabači izaug,” akcentē L.Aigare. Tomēr viņa nebēdājas, ka pašai tāda dārza nav. Laima nevar rušināties pa dārzu katru dienu. “Es savā dārzā ieeju kā traktors. Man vajag, lai tas ātri būtu tīrs un varu sēdēt un priecāties,” viņa atzīst. Ir siltumnīca, kur izaug tomāti, salāti, redīsi un dilles. Kad tomāti nogatavojas, var ieiet siltumnīcā ar sviestmaizi, paņemt tomātu un ēst ar baudu, jo tas ir tepat audzis.
Kad Aigaru ģimenē ciemojās Dženija no Amerikas, Laimu brīdināja – viešņa nedzer kafiju, neēd biezpienu un nelieto alkoholu. “Nolēmām vispirms uzcienāt ar tasi kafijas. Pēc tam gatavojām biezpiena sacepumu. Beigās meitas smējās, ka Dženija ir pārvērtusies, jo pati ielēja konjaku. Viņa iemācījās arī mizot kartupeļus,” atceras Laima. Pie Aigariem bieži ir ciemiņi. Laima domā, ka “tas ir feini” – ja brauc pie viņas, tad viss ir kārtībā.
L.Aigare ir apceļojusi bijušās Padomju savienības republikas. Visvairāk viņa apbrīno cilvēku darba mīlestību un strādātprasmi. “Ja paklausās anekdotes par armēņiem, rodas iespaids, ka viņi tikai sēž un tirgojas. Bet tur ābolu un bumbieru audzēšana prasa milzīgu darbu. Zeme ir jāuznes kalnā, lai kaut ko izaudzētu,” akcentē Laima. Pagājušajā vasarā Aigaru ģimene devās braucienā pa Kurzemi. “Patīk ceļojumi, jo vienmēr var ieraudzīt un uzzināt kaut ko jaunu. Mans vīrs ir kurzemnieks. Kurzemnieki visu dara pamatīgi, bet vidzemnieki ir atvērtāki,” secina L.Aigare.
Var ticēt un uzticēties
Laima ir strādājusi ar bērniem studentu celtnieku vienībā Kazahijā, Alūksnes un Gaujienas skolā un tikai pēc tam studēja Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. “Es varu pilnīgi uzticēties bērniem, un viņi tic man. Kad biju pionieru vadītāja Pededzē, vecāki man uz vairākām dienām uzticēja bērnus, kad ar mugursomām devāmies pārgājienā,” stāsta L.Aigare. Viņa atzīst, ka ar bērniem vienmēr ir problēmas un “tā tam ir jābūt”. Arī logopēda piedāvājumam mācīties pareizi runāt bērni ne vienmēr piekrīt. Tad ir jāmēģina citādi. “Saku – spēlēsimies. Un pēc tam secinām, ka izdevās. Bērnam ir jāsaprot, ka viņš izdarīja to, ko vajadzēja,” akcentē Laima.
Viņa atzīst, ka cilvēks ir jāpieņem tāds, kāds ir. Tas ir labi, ka katrs ir citādāks, un tāpēc nevajag mēģināt pārveidot to pēc sava prāta. L.Aigare sajūminās par kolēģiem, par grāmatu varoņiem un prezidenti, bet nekad nav gribējusi kādam līdzināties. “Mēs drīkstam būt tādi, kādi esam,” viņa ir pārliecināta. Laima iepazīstinājusi Rīgas kolēģi ar Liepnas internātskolas bērniem. Paredzams, ka Lieldienās galvaspilsētas dāmu klubiņa Lieldienu zaķi brauks apciemot bērnus tālajā pagastā. “Ar Rihardu bijām ekskursijā pa Alūksni. Arī pati daudz ko ieaudzīju citām acīm,” secina L.Aigare.
“Problēmu ir pilna cepure. Bet, ja ir veselība, zināšanas un dzīvesprieks, ar visu var tikt galā,” domā Laima. Un, ja cilvēkam var ticēt un uzticēties, tad “ir miljons”.
Krūze ar sniegavīriem
Aigaru ģimenes locekļi viens otru iepriecina ar pašu gatavotām vai nelielām pirktām dāvanām jubilejās un svētkos. “Vārdadienā meitas uzdāvināja krūzīti ar fotogrāfiju, kur esmu redzama ar sniegavīriem. Jauki!” atzīst Laima. Viņas kolekcijā ir apmēram 100 krūzes, kas dāvinātas vai pirktas. L.Aigare ir apguvusi runas mākslu, darbošanos leļļu teātrī, fotografēšanu un daudz cita, kas rosina aktīvu dzīvesveidu. “Mans vīrs Alberts ir nopietns un saimniecisks. Es esmu tāda vairāk pa gaisu. Vīrs man un meitām bieži dāvina rozes,” stāsta Laima.
Ir redzēta Somija, Zviedrija, Dānija, Vācija, Rumānija, Bulgārija.”Ir jau vēl sapņi, bet par tiem skaļi nevar runāt. Jāatzīst, ka nav tādas vietas, ko negribētu redzēt. Bet viss nav iespējams, tāpēc jāizvēlas,” atzīst L.Aigare.
Ar vecāko meitu Ziedīti Laima izbraukusi Krievijas zelta loka pilsētas, bet ar jaunāko – Laini – devās uz Gulaga arhipelāga vietām. “Tur ir daudz vēstures liecību, kas rada apbrīnu. Un krievu cilvēki par spīti grūtajiem dzīves apstākļiem ir saglabājuši sirds siltumu,” viņa secina.
