Nobeigums. Sākums 7.decembra numurā
Valija patlaban iztukšoja iepirkuma somu, kad iezvanījās telefons. Viņa pacēla klausuli:
– Tad nu gan brīnums, ka zvani! Parasti jau es to daru pirmā, – viņa ierastā balsī uzrunāja draudzeni. Taču uzreiz arī aprāvās – ar Irīdu kaut kas nebija kārtībā, tāpēc uzmanīgi noprasīja: – Vai aiziet pie tevis?
– Var arī tā, – piekāpās Irīda. – Turklāt par sarunām jāmaksā, – viņa jau žirgtākā balsī piebilda.
Valija pēdējo vairs neklausījās. Pēc pusstundas viņa jau sēdēja pie Irīdas. Jā, viņa bija dzirdējusi par lielo avāriju – mirušais vienai darbiniecei radinieks. Visi pārējie aizvesti uz tuvākajām slimnīcām, vienu ielika „ķirurgos”. Vismazāk cietis šoferis, laikam palaists mājās – bez tiesas jau cauri netiks. Padomā, tik daudz cietušo! Viena jauna sieviete, kas strādājot dzemdību nodaļā, pat aizvesta uz Rīgu. Ziņoja, ka esot nepieciešami asinsdonori.
– Kur tad viņa guļ? – norijusi siekalas, iejautājās Irīda.
– Traumu institūtā, kur tad citur. Padomā tikai, tieši savā dzimšanas dienā vajadzēja notikt tādai nelaimei – tikai 25 gadi palika! – Valija nevarēja vien norimties.
Irīda nobālēja – tieši tajā dienā viņa jutās ļoti slikti. Atkal nāca prātā slimnīcā veiktais aborts tieši pirms divdesmit pieciem gadiem. Nē, viņa laikam tiešām sāk jukt, būs jāņem atvaļinājums.
– Irīda, kas tev notika? Stāsti taču! – pār viņu pārliekusies, līdzjūtīgi jautāja Valija. -Kur Gunārs aizbrauca?
– Valija, man tev kas sakāms. Tikai noklausies un nejautā nekā.
– Esmu pati uzmanība!
– Valija! Tas šoferis, kurš iztaisīja avāriju, ir man bijušais draugs no jaunības dienām. Un tā jaunā sieviete… Šķiet, ka tādā vecumā varētu būt mana meita.
– Tu murgo Irīda! Ja abiem ar Gunāru bērns būtu, tad tā nerunātu. Par to šoferi nestrīdos, iespējams, ka tā ir taisnība. Taču arī to nevar apgalvot.
– Braukšu uz Rīgu, vismaz pārliecināšos, kā cietušajai ar veselību. Varbūt varu ko līdzēt.
– Vienu es tevi nelaidīšu! Turklāt tā ir mediķe, un mēs jau nodaļā runājām, ka arī mēs varam ziedot asinis.
– Varbūt tev taisnība – braucam arī!
Valija cēlās un gāja mājās. Viņa bažīgi domāja, ka ar Irīdu kaut kas nav kārtībā, bet baidījās vaicāt. Viņas bija ļoti labas draudzenes, parasti viena otrai savas bēdas izstāstīja, taču šoreiz vairāk par šoferi nekā neteica. Nolēmusi, ka pie vainas tomēr ir Gunārs, Valija mazliet nomierinājās.
Ne tik viegli gāja Irīdai. Acu priekšā rēgojās asins recekļi. Beidzot izdevās aizmigt. Viņa nejuta, kad bija pārbraucis Gunārs un ienācis istabā, apsedzis viņu ar segu. Irīda satrūkās no rīta, kad zvanīja mobilais.
– Neesi pārdomājusi par Rīgu? – jautāja Valija.
– Protams, nē! Kā tad to tā var aizmirst! Pēc stundas tiekamies. Valija, man tomēr bailes, ja nu… – Irīda aprāvās. Protams, ka tur neguļ viņas meita, bailes tāpat vien.
– Nu, nu! Labi, tiekamies pēc stundas pie pieturas.
Laimīgā kārtā abas varēja bez starpgadījumiem doties ceļā.
Marika bija pamodusies. Šonakt bija labi gulējusi. Iepriekšējā dienā viņu apciemoja vīrs, tad ieradās abas mātes, beidzot arī draudzenes. Protams, ka donoru netrūka, un ārsts smaidīdams steidzās to paziņot, piebilstot, ka asinis nodevušas arī divas medicīnas darbinieces no kaimiņu pilsētas, kuras abas gribot viņu arī apraudzīt. Marika piekrītoši pamāja ar galvu. Palātā ienākušas, Valija un Irīda ar acīm meklēja cietušo. Pirmā to atpazina Irīda, jo pirms mēneša šī jaunā sieviete bija ienākusi aptiekā. Tā pati seja, tikai bālāka, tās pašas acis, tie paši sejas vaibsti – atkal krūtīs cēlās mīļums kā pret pašas meitu, kura tagad gulēja gluži nevarīga viena dzērāja pēc. Pret pašas gribu Irīda noslīga ceļos pie slimnieces, un karstas asaras ritēja pār vaigiem, kad viņa tikko dzirdami nočukstēja:
– Manu meitiņ, te nu tu guli. Beidzot es tevi satiku. Aptiekā jau toreiz ienāci un aizgāji, tagad esmu satikusi no jauna un…
– Saņemies, Irīda, Marikas dēļ.
– Ak par Mariku sauc? Tas gan labi, – Irīda atguvusies ierunājās, – vienkārši iesāpējās sirds par tik jaunu būtni, kurai bērni jāķer, nevis jāguļ zem naža.
– Nekas, gan jau būs labi, – Marika silti ierunājās.
Brīdi uzkavējušās palātā, Valija un Irīda solījās atnākt vakarpusē pirms brauciena mājās.
Bija pagājusi nedēļa kopš negadījuma. Marikai operācija bija izdevusies, jaunais organisms ātri atguvās no narkozes, un katra diena nāca ar jauniem spēkiem. Visvaldis bieži apciemoja – tas palīdzēja īsināt dienas. Viņa sāka ilgoties pēc mājām, un abi sprieda, ka ārstēšanās kursu varētu pabeigt sava novada slimnīcā. Dakterim Liepam pret to nebija iebilstams. Viņš jau zināja Marikas nodarbošanos un saprata viņas ilgas, tikai brīdināja, ka tādu darbu varēs darīt tikai pēc pilnīgas atveseļošanās. Marika apsolījās, un pēc pāris dienām viņu pārveda uz vietējo slimnīcu, kur viņa bija starp savējiem.
Priekšā bija tiesa. Marika to uztvēra vienaldzīgi. Viņa jau sāka patstāvīgi staigāt, un viss liecināja, ka varēs atkal strādāt savā nodaļā. Kolēģes stāstīja, ka bērni dzimstot katru dienu un viņas rokas esot ļoti gaidītas. Vēl bija mazliet jāpaciešas, tad jau varēs darboties.
Šoferis Balva gaidīja spriedumu – nekā priecīga. Liktenis viņu nebija žēlojis. Mantkārība un mūžīgā uzdzīve viņu beidzot piespieda pie sienas. Varēja taču mierīgi strādāt savā uzņēmumā par šoferi un kārtīgi katru vakaru atgriezties mājās. Taču jaunā sieva – jau ceturtā – gribēja, lai viņš mājās nes lielāku algu, tāpēc viņš aizgāja strādāt par tālbraucēju šoferi un negāja garām arī visai apšaubāmām vietām. Tovakar viņu apzaga kādā naktsmītnē. Aiz bēdām, nē, vairāk gan aiz dusmām par savu lētticību Balva neskaitīja glāzes. Viņš turpat kabīnē piemiga uz kādu brīdi, tad, neizgulējies un naida pilns, viņš dzina savu fūri bez apjēgas. Te nu ir rezultāts! Savos 45 gados viņš atgādināja vecu nodzītu zirgu. Kad iznāks no cietuma, būs jau 75… Tas bija mazākais, ko viņam tiesa piesprieda. Uz amnestiju Jānis Balva necerēja, jo viens bija miris uz vietas, sasista mašīna, cietušo daudz. Labi, ka tā jaunā sieviete nepalika invalīde. Esot vecmāte! No viņa sievietēm bērnu nebija – visām pavēlēja atbrīvoties pie laika. Tomēr par to Jānis nejutās lepns. Šoreiz būtu gribējis līdzās vismaz likumīgu sievu.
Tiesas laikā Jāni piesaistīja kāda seja – viņā noraudzījās acis bez mazākās līdzcietības. Vai tiešām Irīda? Tā pati, kura viņu mīlēja un paziņoja par bērnu. Žēl, ka bija nepilngadīga, toreiz viņam patika vecākas. Jā, pat vēstuli atsūtīja. „Tagad viņa ir šeit, varbūt tomēr kādas jūtas ir saglabājušās?” Balva cerīgi iedomājās, taču nākamajā mirklī saprata, ka viss ir par vēlu, daudz par vēlu. Irīda uz viņu nicīgi noskatījās un klusu noteica: „Kāds darbs, tāda alga.”
– Iesim nu! – vedināja Valija.
Irīda atguvās. Pie viņām pienāca Marika ar savu Visvaldi. Visi sirsnīgi apsveicinājās.
– Tomēr tu varētu būt mana meita – atļauj tā arī domāt, – vaļsirdīgi Mariku uzrunāja Irīda.
Marikai nekas nebija pretī pret tādu piedāvājumu. Valija klusēja, viņa saprata draudzeni, jo beidzot tā bija izstāstījusi par savu abortu, kurš sakritības pēc tika veikts tieši tajā laikā, kad dzima Marika. Abas bija aizgājušas pie psihologa, kurš bija izskaidrojis Irīdas sajūtas. Kāda zintniece vēl bija pateikusi, ka Marika viņai kādā no dzīvēm patiesi esot bijusi meita. Tagad dvēseles esot satikušās – tā dzīvē notiekot.
Diena gāja uz beigām. Gunārs jau gaidīja Irīdu, kad viņa kopā ar Valiju, Mariku un Visvaldi ienāca istabā. Kad viesi jau bija apsēdušies pie galda, Irīda pacēla glāzi un lūdza vārdu: „Mani mīļie, manām laika šūpolēm pietrūka laimes – tā es domāju. Bet nu jūtu, ka mana laime atnākusi pa citām sliedēm,” viņa silti uzsmaidīja Marikai un viņas vīram Visvaldim.
— Ieva Pētersone
