Pagājušajā nedēļā es ierakstīju savu novēlējumu Latvijas vienotības jostā, kas kopš trešdienas ir pieejama Alūksnes pilsētas bibliotēkā.
Pagājušajā nedēļā es ierakstīju savu novēlējumu Latvijas vienotības jostā, kas kopš trešdienas ir pieejama Alūksnes pilsētas bibliotēkā. Josta ir septiņus kilometrus garš tautas vēstījuma ceļš, kuras vienu pusi rotā Lielvārdes jostas ornamenti, bet otrā pusē ikviens var uzrakstīt savu vēlējumu Latvijai tās jubilejā. Par šo akciju jeb jostas veidošanu es zināju jau iepriekš – informācija par to bija izskanējusi gan radio, gan televīzijā, gan presē.
Patiesību sakot, es nezināju, ka daļa no tās būs arī Alūksnē, tāpēc iepriekš biju apņēmusies doties uz jebkuru vietu, lai tikai varētu kaut ko ierakstīt. Dienā, kad josta tika nogādāta Alūksnē, man tieši notika kursi, tāpēc nekavējoties izmantoju situāciju un atstāju savu novēlējumu. Lai pasaules kartē Latvijas vārds būtu vienmēr. Šis novēlējums ienāca prātā tajā brīdī, kad devos uz istabu, kurā josta atradās. Visu laiku pie sevis domāju – kaut Latvija būtu mūžīgi mūžos un tajā plašajā pasaulē nepazustu! Tā arī tas novēlējums radās, neko īpaši nedomājot.
Lai gan man pašai šī ideja šķiet vienreizēja, pārrunājot to ar sava pagasta iedzīvotājiem, domas dalās. Vieni to uztver ļoti nopietni un emocionāli. Ja vien būtu tāda iespēja, viņi paši labprāt uzrakstītu kādu vēlējumu, bet vecākiem cilvēkiem tomēr nav tik vienkārši atbraukt uz pilsētu. Otra daļa cilvēku ir tādi, kas tam visam atmet ar roku un uztver to kā tādu joku. Tā gan ir niecīga daļa, bet tomēr tādi cilvēki ir. Ceturtdien pagastā notiks tikšanās ar dzejnieci Mariku Svīķi, tāpēc noteikti izmantošu iespēju pastāstīt citiem jostu mūsu pašu rajonā, lai tie, kas patiešām to grib, varētu uzrakstīt arī savu vēlējumu.
