Mans dēls raksta domrakstu par pazīstamā J.Poruka stāsta “Kauja pie Knipskas” galvenajiem varoņiem Cibiņu un Buņģi.
Mans dēls raksta domrakstu par pazīstamā J.Poruka stāsta “Kauja pie Knipskas” galvenajiem varoņiem Cibiņu un Buņģi. Protams, daudz labprātāk viņš jauko laiku pavadītu futbola laukumā vai ar skrituļdēli. Bet domraksts ir jāuzraksta. Parasti, kad puika ķeras pie sacerējuma rakstīšanas, mums izvēršas diskusijas. Šoreiz vai nu tāpēc, ka ir domraksts ir piespiedis viņu palikt istabā, vai arī patiesībā viņš tā domā, skaidrībā netieku, bet galvenos varoņus puika analizē savdabīgi. Man savulaik acīs saskrēja asaras, lasot par nabaga bālo Cibiņu un viņa nabadzīgo apģērbu. Bet stāsta beigas, kad Cibiņš bērnu cietsirdības dēļ iet bojā, iespiedušās atmiņā mūžīgi. Bet mans puika visai skaudri paziņo, ka nevarot iedalīt Cibiņu labajos tēlos un Buņģi – sliktajos, jo tikai no paša esot atkarīgs, kā pret viņu izturas pārējie. Un sava patiesība arī bērnam ir. Viņš ir jau sapratis, ka tikai no paša atkarīgs, vai spēsi šodien par sevi pastāvēt vai arī salūzīsi.
Prātā iespiedusies arī nesenā saruna ar psihoterapeiti. Viņa apgalvoja, ka katrs ceturtais šodien sirgstot ar depresiju. Nav noslēpums, ka, cīnoties par savu vietu dzīvē, pastāvēšanu un labklājību, visiem nervi neiztur. Nemitīgs stress, pārslodze, problēmas ik uz soļa, un modernā kaite klāt. Labākajā gadījumā depresija beidzoties psihoneiroloģiskajā dispanserā, jo pats cilvēks bez speciālista palīdzības ar to galā nevarot tikt. Bet depresijas sekas varot būt letālas. Tāpēc arī nevajagot brīnīties, cik strauji pieaugot pašnāvību skaits. Par to, ka iedzīvotāju garīgā veselība rada bažas, liecina arī tas, ka šis gads mūsu valstī izsludināts par garīgās veselības gadu.
Klāt klusā nedēļa, Lieldienu gaidīšanas laiks. Mirklis, kad iespēja kaut nedaudz apstāties šodienas dzīves plūsmā un aizdomāties, kādas vērtības mēs šodien ceļam godā, un nepiemirst Lūkasa evaņģēlijā teikto, ka “ir pēdējie, kas būs pirmie un pirmie, kas būs pēdējie”.
