„Vai tiešām man viss mūžs būs jāpavada aiz letes?” savulaik jaunībā prātojusi bijusī Alūksnes mūzikas skolas klavieru skolotāja Vera Sedleniece. Uzaugusi muzikālā ģimenē, arī viņa pati savulaik bija beigusi mūzikas skolu. Tas noticis laikā, kad tās tikai sākušas veidoties, tāpēc tobrīd iestāties mudinājusi interese. Ar prieku viņa arī dejojusi, spēlējusi teātri, sportojusi.. „Radošo mūzu man bija bez sava gala,” viņa smejoties saka, atceroties skolas un jaunības gadus. Pēc pārcelšanās no Madonas uz Alūksnes pusi viņa, lai nopelnītu iztiku, sākusi strādāt tirdzniecības jomā. Kaut gan tobrīd nav bijusi skaidrība, kas būtu tas, ko viņa vēlētos darīt, asaras lijušas aiz tā, ka jādara ar radošajām lietām nesaistīts darbs. Tā tas turpinājies līdz brīdim, kad toreizējais Alūksnes mūzikas skolas direktors Rihards Ādamsons, padzirdējis par viņas spēlēt prasmi, ienācis veikalā un piedāvājis sākt pasniegt klavierspēli.
– Tajā brīdī nodomāju: vai dieniņ’! Es taču esmu beigusi tikai mūzikas skolu, turklāt kopš tā brīža pagājuši 10 gadi! Tā kā man klavieru mājās nebija, šajā laikā arī netiku neko darījusi, bet pianistam tas ir ilgs pārtraukums. Es mēģināju iebilst, bet viņš bija neatlaidīgs. „Nekas, nekas,” viņš teica. „Tagad tu pastrādāsi, bet, kad puika paaugsies (manam dēlam tolaik bija divi gadi), tad dosies uz skolu mācīties.” Tā arī bija. Neatceros, cik gadus tur nostrādāju, līdz iestājos Jelgavas mūzikas vidusskolas neklātienes nodaļā, bet, kad to likvidēja, pārgāju uz Daugavpili un tur arī mācības pabeidzu. Ar to viss sākās un turpinājās līdz pat šai dienai – apstākļu sakritības dēļ.
– Kopš tā brīža ir pagājuši 45 gadi, ko jūs esat nostrādājusi Alūksnes mūzikas skolā. Ja salīdzina, kā bija un kā ir, vai vērojamas būtiskas atšķirības?
– Pavisam noteikti. Agrāk jau mūzikas skolas nemaz nebija kā patstāvīgas iestādes, bet gan kaut kas līdzīgs pulciņiem. Stundas notika vispārizglītojošajās skolās pēcpusdienas un vakara maiņās. Arī attieksme no bērnu un vecāku puses bija citādāka. Tā kā iespējas bija ierobežotas, tika rīkoti konkursi uzņemšanai. Daudzi palika aiz strīpas, tāpēc, ja reiz bērniņš bija ticis iekšā, tad gan viņš pats, gan vecāki jutās par to ļoti lepni. Uz mūzikas skolu viņi nāca ar lielu pietāti. Neteikšu, ka arī tagad tā nav, bet tomēr pamazām kultūrizglītība ir zaudējusi savu prestižu un vairāk tiek uztverta kā tāda izklaide. Vismaz liela daļa to cilvēku, kas ar to nekad nav saskārušies, tā uzskata.
– Vai līdz ar nopietno attieksmi arī prasības bija augstākas?
– Prasības varbūt ir tādas pašas. Atšķirība vienīgi tāda, ka toreiz visas prasības arī tika izpildītas. Nu, kaut vai ja runā par gammu spēlēšanu, kas bērniem ļoti nepatīk. Kad es beidzu mūzikas skolu, tad neviens man neteica, ka jāiemācās tā vai cita, bet bija jāzina visas un tikai eksāmenā pateica, kura būs jāspēlē. Tagad es šaubos, vai daudzi tā spētu. Protams, tie, kuri grib, tie izdara, bet tādu ir ļoti maz. Kad deviņdesmito gadu sākumā tika pārtaisītas visas mācību programmas, tad uzskatīja, ka ir jāļauj bērniem spēlēt tas, kas patīk un kas padodas. Tajā pašā laikā bērni jau vienmēr izvēlēsies iet vieglāko ceļu. Arī man pašai bijuši audzēkņi, kas saka: ārprāts, ārprāts! Uz to es parasti esmu teikusi, ka neviens jau nav ģēnijs. Tieši tāpēc ir regulāri jāmācās un jāvingrinās, lai sasniegtu kaut kādu rezultātu. Manuprāt, augsto prasību dēļ kultūrizglītība Latvijā ir saglabājusies tik augstā kvalitātē. Var jau, protams, sekot Eiropas piemēram, kur tas vairāk ir kā rotaļāšanās process, taču man šķiet, ja kaut ko dari, tad dari nopietni un pamatīgi. Domāju, ka pēc šīs reformas, kas ir ieplānota, ļoti grūti būs saņemt visu atkal kopā.
– Lai gan kultūra nav dzīves nepieciešamība, vai, jūsuprāt, ir pareizi taupīt uz tās rēķina?
– Kultūrai kā nozarei vienmēr ir ticis mazāk nekā citām nozarēm. Tā tas bijis visos laikos, taču, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, tieši kultūras cilvēki allaž bijuši tie, kas vienmēr gājuši un darījuši visu ar prieku, neprasot, kas man par to būs. Reiz man kolēģi jautāja: tu tik daudz pa to kultūras namu darbojies – cik tad tev par to maksā? Kad atbildēju, ka patiesībā par to neko nesaņemu, viņi uzreiz iesaucās: “Un tu tā vienkārši tērē savu laiku? Es gan tā nedarītu – tad jau labāk dzīvoties pa māju un skatīties televizoru!” Tā, protams, ir katra personīgā attieksme, bet tas daudz ko izsaka. Ir liela daļa cilvēku, kuriem kultūra ir tā lieta, kas palīdz izdzīvot. Domāju, ka arī šobrīd notiekošo kultūras cilvēki pārdzīvo vieglāk nekā tie, kam ikdiena sastāvējusi tikai no darba un mājām. Ir, protams, arī tādi, kuriem kultūra neko neizsaka, taču, ja to atņems – nu, kas tad mums paliks? Tiešām – tikai darbs, mājas un televizors. Tās būs mūsu lielākās vērtības.
– Un kāda ir kultūrizglītības vērtība šajā kontekstā? Ne jau visi vēlāk saista ar to savu dzīvi.
– Tur jau ir tā sāls, ja bērns tajā visā ir iekšā kopš bērnības, viņš to novērtē arī pieaudzis. Man bijuši ļoti daudzi audzēkņi, kuriem ir grūti gājis, bet kuri izturējuši līdz galam. Nereti tie, kuriem gājis vissmagāk, par padarīto jūtas vispateicīgākie. Daži pat vēlāk nolēmuši saistīt savu dzīvi ar mūziku. Katrā ziņā nevaru nosaukt nevienu piemēru, kad bērns, pieaudzis būdams, justos kā zaudētājs tikai tāpēc, ka viņš apmeklējis mūzikas skolu. Līdzīgi ir ar mākslu, sportu un citām lietām, kam bērnībā tiek veltīta uzmanība. Tas bērnus attīsta, un pat tad, ja viņš par savu profesiju izvēlas kaut ko citu, kļūst par vienu no viņa vērtībām turpmākajā dzīvē. Ne velti daļa vecāku, kas paši reiz gājuši mūzikas skolā, vēlāk atved arī savus bērnus.
– Vai viegli aprast ar domu, ka nu 1.septembris vairs nebūs jauna darba cēliens?
– Šis septembris bez šaubām ir īpašs. Ja agrāk likās, ka vasara pārāk ātri pagājusi un atkal jāiet uz darbu, tad šobrīd vēl joprojām nespēju noticēt: nu, kā tas var būt, ka man tur nav jāiet un viss notiks bez manis?! Protams, tas ir sāpīgi. Cita lieta, ja cilvēks slikti jūtas, ja viņam veselība klibo, ja viņš jūtas noguris vai darbs neiet pie sirds. Man ir citādi. Es neteikšu, ka esmu sava darba entuziaste, bet man patīk darbs ar bērniem. Katrs prasa savu attieksmi, bet brīdī, kad redzi, ka, par spīti visām grūtībām, kaut kas sāk virzīties uz priekšu – tas ir tāds gandarījums, ko nevar ne izstāstīt, ne aprakstīt. Bet ko darīt? Gadi iet uz priekšu. Jaunajiem tas ir citādāk. Viņi tiks visam pāri, jo ne jau vienmēr būs tā, ka cirtīs un griezīs kā ar izkapti nost. Reiz tam ir jāpāriet. Es tā vismaz ceru. Mana vecuma cilvēkiem gan tas ir izšķirošs brīdis, jo atpakaļceļa vairs nebūs.
– Kad 1.septembra pasākumā tikāt godināta jūs un pārējie kolēģi, kas darbu Alūksnes mūzikas skolā šogad vairs neturpinās, visa zāle piecēlās kājās, lai ar aplausiem pateiktu paldies. Par ko jūs pati varētu pateikt paldies savai nu jau bijušajai darba vietai?
– Es teiktu paldies par to, ka man bijusi iespēja visus šos gadus tur strādāt. Līdz pat šai baltai dienai nav bijis tāda gadījuma, kad man nebūtu paticis darbs, ko es darīju. Zinu cilvēkus, kuri savai bijušajai darba vietai labprātāk vēlas iet ar līkumu. Man tādā ziņā ir paveicies – gan ar priekšniecību, gan ar kolēģiem un audzēkņiem. Domāju, ka es nekad nevarēšu paiet mūzikas skolai garām, tur neieejot, jo tā visa ļoti pietrūks. Esmu pat izlēmusi, ja vien mani bijušie audzēkņi izrādīs tādu vēlmi, palīdzēt viņiem sagatavoties mācību stundām. Tāpat. Bez maksas. Vienkārši. Es tikai priecāšos, ja izrādīšos noderīga un varēšu kādam palīdzēt, jo man tas vienkārši patīk.
