Lai gan pieņemts par kāzu laiku uzskatīt rudeni, arī vasara ir piemērots gadalaiks laulību reģistrācijai, tomēr daudzi viens otru mīloši cilvēki bilst, ka zīmogs pasē, balta kleita un viesu pulks neesot vajadzīgs.
Lai gan pieņemts par kāzu laiku uzskatīt rudeni, arī vasara ir piemērots gadalaiks laulību reģistrācijai, tomēr daudzi viens otru mīloši cilvēki bilst, ka zīmogs pasē, balta kleita un viesu pulks neesot vajadzīgs. Arī bez visa tā varot nodzīvot kopā visu mūžu. Cik cilvēku, tik uzskatu, un katrs no viņiem izvēlas to, ko uzskata par labāku un sev piemērotāku. Tikai parasti ir tā, ka sākotnējo pieņēmumu nožēlot nākas tad, ja rodas nesaskaņas vai citas problēmas.
“Savā ziņā mēs katrs apprecamies, lai izlīdzinātu paši savus trūkumus. Lai bērnībā izdzīvotu, mēs visi pārspīlējām tās īpašības, kas patika cilvēkiem, no kuriem mēs bijām atkarīgi, un atteicāmies no uzvedības un attieksmes, kas viņiem bija nepieņemama. To, kā mums pietrūkst, mēs meklējam,un tad cīnāmies pret to tajos, ko esam izvēlējušies par dzīvesbiedriem,” uzskata amerikāniete Šeldona Kopa. Ja šī cīņa ir veiksmīga, viss rit gludi. Arī dzīvošana kopā, bet situācija mainās, tiklīdz vienā vai otrā vairāk atklājas negatīvās īpašības.
Tad pie mājokļa durvīm, pa kurām kādreiz ieiets roku rokā, var atskanēt šķiršanās klauvējiens un nav nekādu juridisku saistību, kas spētu likt mainīties, ieklausīties un izprast. Kur palikusi sākotnējā apņemšanās sadzīvot ar otra cilvēka ieradumiem, ar kādu jums ne visai tīkamu rakstura īpašību? Neviens no mums nav radīts kā “dimanta oliņa” bez negludumiem. Būtiski, kam šo negludumu ir vairāk. Tomēr ir jāmēģina paraudzīties uz savu draugu ar sapratni, iejūtību un pateicību par to, ko viņš ienes draudzībā, un jāpieņem īpašības, kas neizraisa pārāk lielu sašutumu. Ir jābūt ticībai otram cilvēkam. Piemēram, Amerikā pat veikts pētījums, kura rezultāti pārliecinoši pierādījuši, ka sievietes vada pārliecība, ka vīrieši ir bailīgi. Viņi baidās uzņemties atbildību un saistības uz visu mūžu, tāpēc ne vienmēr steidzas ar bildinājumu. Klasisks piemērs tam, grib viņi to atzīt vai nē, ir tas, ka sievietes ir stiprākas. Ja ne fiziski, tad garīgi – noteikti. Iespējams, ka nav pareizi vainot tikai stiprā dzimuma pārstāvjus šajā “kopā dzīvošanas” procesā. Ja draudzene tam piekrīt, kāpēc gan neizvēlēties šādu modeli, jo tā taču intīmās attiecības ir daudz vienkāršāk pieejamas. Bažas rada fakts, ka šis iemesls mūsdienu modernajā ģimenē aizvien noteicošāk kļūst par iemeslu, oficiāla bildinājuma atlikšanai uz vēlāku laiku.
Vēl citu pētījumu rezultāti pierādījuši, ka ierastā ģimenes modeļa veidošanu atliek gan sievietes, gan vīrieši, kam šodien vidējais laulības slēgšanas vecums ir 27 gadi, nevis 23 kā sešdesmitajos gados. Savukārt sievietēm vidējais laulībā stāšanās vecums ir 25 gadi. Domāju, ka vecumam nav nozīmes, bet oficiāli reģistrētai laulībai gan.
