Vārds, uzvārds: Mārīte Kaļāne.
Dzimusi: 1975. gada 13. martā Balvos.
Izglītība: Rēzeknes augstskolā iegūta augstākā izglītība pedagoģijā, Latgales amatnieku skolā ieguvusi arodapmācības skolotāja izglītību ar specializāciju klūdziņu pīšanā.
Nodarbošanās: vizuāli plastiskās mākslas skolotāja Jaunannas mūzikas un mākslas pamatskolā un tās mācību punktos Liepnas, Malienas un Alsviķu pagastos.
Ģimene: neprecējusies jeb “brīva kā putns”.
Vaļasprieki: ikdienas darbs ir arī vaļasprieki.
Moto: “Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties!”.
“Kolorīta personība. Prot aizraut bērnus. Visu sevi velta darbam, kas ir viņas misija.” Šādi tika raksturota skolotāja Mārīte Kaļāne, saņemot ieteikumu uzrakstīt par viņu rakstu. Par skolotāju, kura ir ļoti dzīvespriecīga, apveltīta ar lielisku humora izjūtu, kurai ir augstas prasības pret sevi un kura noteikti optimiste! Apveltīta arī ar lielu pacietību – pati gan smaidot nosaka, ka idejas vārdā spēj daudz ko paciest. Tomēr arī atzīst – cilvēkam jāpiemīt īpašam talantam, lai viņu izvestu no pacietības un nokaitinātu. “Es vispār esmu dulla!” par sevi īsi un ar smaidu saka M. Kaļāne.Sarunāties ar Mārīti ir ļoti patīkami un viegli – viņā nemitīgi dzirkstī humors.
No Viļakas līdz Malienai
M. Kaļāne ir dzimusi Balvos, bērnību pavadījusi mazpilsētā Viļakā. Mamma strādāja meteoroloģisko novērojumu stacijā, kur pagāja liela daļa Mārītes bērnības – starp dažādiem aparātiem un interesantiem dabas vērojumiem. “Biju draugos ar stacijas dežurantiem un reizēm, kad citi bērni gulēja, es pusnaktī gāju līdzi dežurantam skatīties mērījumus un līdztekus ieraudzīju arī kādu pūci, ezīti… Esmu naktsputns, nevis cīrulītis, kas rītos agri ceļas. Un tagad man ir atbilstoša profesija, jo strādāju pēcpusdienās!” smaidot saka M. Kaļāne.
Pamatizglītību ieguvusi, mācoties dažādās skolās – Viļakas vidusskolā, Mežvidu pamatskolā, tad Malienas pamatskolā, bet 9. klasi un 12. klasi absolvējusi Liepnas vidusskolā. Ģimene uz toreizējo Alūksnes rajonu pārcēlās dzīvot, kad Mārītei bija astoņi gadi. “Un tā nu esmu šeit joprojām! Toreiz dzīvojām Mālupē, tad Liepnā, līdz nopirkām lauku māju Malienas pagastā,” viņa saka.
Juku laikos, deviņdesmitajos gados, M. Kaļāne iestājās Latgaļu mājas kultūras institūtā, ko laikā, kad viņa tur mācījās, pārdēvēja par Latgales amatnieku skolu. Tur Mārīte ieguva izglītību amatniecībā kā arodapmācības skolotāja ar specializāciju klūdziņu pīšanā. “Šai skolai esmu pateicību parādā, jo apguvu tur ne tikai klūdziņu pīšanu, bet arī aušanas pamatus, guvu arī citu vērtīgu pieredzi. Tur mums notika arī ļoti interesantas nodarbības mājsaimniecēm – audām sūnu segas, darinājām senus rokdarbus, piemēram, tīkla izšūšanu,” ar prieku atceras M. Kaļāne. Pēc tam izglītošanās tika turpināta Rēzeknes augstskolā.
Pēc labākās sirdsapziņas
M. Kaļānei ir vairāki pedagogi, kurus viņa atceras ar labām domām no sava skolas laika. “Paldies klases audzinātājai Intai Sinātei Malienas pamatskolā – viņa manī ir ielikusi daudzas personības iezīmes un pareizās vērtības, piemēram, tiešumu un godīgumu. Skolotāja ar lielo burtu bija Daina Aizupe – tikai tad, kad jau pati studēju, sapratu, cik radoši un moderni viņa tolaik Malienas skolā strādāja. Daina Aizupe bija fantastiska skolotāja! Vienmēr atcerēšos arī Liepnas vidusskolas skolotāju Rudītes Briedes radošumu un Natālijas Ševčenko sirsnību.
Godīgumu un atbildīgu attieksmi pret darbu manī ieaudzināja arī mamma. Ja es strādāju, tad es strādāju! Neciešu to, ar ko šodien daudzi nodarbojas – darba imitāciju. Ja tā ir, tad man ir garlaicīgi. Diemžēl tādēļ, ka cilvēki nepadara savu darbu, mums valstī ir ceļi tādā stāvoklī, ēkas kā Zolitūdes “Maxima”… Ārsti savas kļūdas paglabā kapsētā, bet skolotāji reizēm rada kļūdas, kas tālāk rada vēl citas. Tādēļ savu darbu vienmēr cenšos izdarīt pēc labākās sirdsapziņas – protams, ne vienmēr sanāk, bet cenšos. Jā, tāpēc pietrūkst laika un jaudas savai radošajai attīstībai,” saka M. Kaļāne.
Jāmācās visu dzīvi
Jaunannas skolā un tās mācību punktos M. Kaļāne strādā 20 gadus. Šobrīd pirmdienās M. Kaļāne brauc strādāt uz mācību punktu Liepnā, otrdienās – Malienā, trešdienās – Strautiņos, ceturtdienās – Jaunannā, piektdienās – arī Malienā. Strādā ar dažāda vecuma bērniem: no pirmsskolas līdz 12. klasei. Pati atzīst – par skolotāju kļuvusi nejaušas sakritības rezultātā.
“Vienubrīd, mācoties vēsturi, bija doma kļūt par vēstures skolotāju, jo ļoti aizrāva Senā Ēģipte. Vēlāk šī doma pazuda, jo tālākie notikumi tur vairs nebija interesanti – visi sāka karot, vēsture kļuva pavisam nejauka. Tad Latgaļu amatniecības meistaru skolā saņēmu diplomu kā arodapmācības skolotāja, lai gan sākotnēji nebija domāts, ka diploms būs šāds. Paldies toreizējai Jaunannas mūzikas un mākslas skolas direktorei Sarmītei Brīdakai, kura mani pieņēma darbā kā kompozīcijas un rokdarbu skolotāju,” saka M. Kaļāne.
M. Kaļāne uzskata – visu dzīvi cilvēkam ir svarīgi mācīties, apgūt ko jaunu. “Ja man jautā: “Ko tu neproti?”, es tad pretī jautāju: “Ko man vajag iemācīties?”. Esmu mācījusi dažādus mācību priekšmetus, šobrīd Malienā un Liepnā nākas pasniegt arī veidošanu, lai gan mani mācību priekšmeti ir gleznošana un tekstila nodarbības, kad strādājam ar dažādiem materiāliem.”
Būtība – strādāt universāli
M. Kaļāne atzīst – vizuāli plastiskās mākslas skolotāji ir universāli, jo teju simtprocentīgi visos priekšmetos var viens otru aizvietot, ko vajadzības gadījumā arī dara. “Savā profesionālajā darbībā es ļoti lielu paldies varu teikt brīnišķīgajiem kolēģiem! Ja trūkst ideju – varu taujāt padomu.
Jaunannas mūzikas un mākslas pamatskolai ir fantastiska direktore Janīna Pužule, kura prot iedvesmot, atzīst pedagogu panākumus. Arī iepriekšējās direktores tādas ir bijušas – laikam māksla un mūzika piesaista tikai pozitīvus cilvēkus! Arī audzēkņi ar savu darbu, piemēram, gleznojumu var ieiet blakus klasē un konsultēties ar citu mācību priekšmetu skolotājiem. Tagad valstī sāks ieviest moderno izglītību ar kompetenču pieeju – mēs tā strādājam jau visu laiku, mums nevajag neko mainīt. Strādāt universāli ir mākslas skolu būtība. Savukārt modernās mākslas būtība ir kombinēt dažādus materiālus – pat šķietami visnesaderīgākos! Mūsdienu mākslai galvenais kritērijs ir laiks – darbi top ātri, to vērtība nav tik liela, kā kādreiz radītajiem darbiem. Nereti mākslinieki rada mirkļa darbus, jo tie nav ilglaicīgi un nav saglabājami. Tomēr – grib vai negrib cilvēks to, bet māksla ir visapkārt! Arī pats neglītākais krēsls kādreiz ticis uzzīmēts ar kāda mākslinieka roku,” spriež M. Kaļāne.
Viņai pašai no latviešu klasiķiem simpatizē gleznotāju Imanta Vecozola, Līvijas Endzelīnas un Jāņa Rozentāla darbi, no ārvalstu – spāņu mākslinieka Pablo Pikaso darbi.
Piedurknēm jābūt vienāda garuma
M. Kaļāne atzīst, ka bērni šodien ir ļoti dažādi – kādam vairāk pacietības, kādam mazāk. “Ir bērni, kuriem patīk kompozīcija, kas savā būtībā ir sauss un precīzs priekšmets. Es jokojot saku, ka tie ir bērni, kuriem patīk, ja žaketei piedurknes ir vienāda garuma. Vienmēr, kad viņi man saka: “Ai, atkal jūs gribat precīzāk!”, es atbildu: “Paklau, ja tev džemperim vai žaketei viena piedurkne par otru būtu piecus centimetrus garāka, tad tev tomēr patiktu precizitāte.” Bērni nopūšas un dara, jo pretargumentu viņiem nav.”
M. Kaļāne uzsver – bērniem patīk radoša darbošanās ar rokām un tas, ka gatavo darbu pēc tam var aiznest mājās. “Ļoti bieži viņiem šķiet, ka viss būs viegli, bet izrādās, ka zīmulis pats pa lapu nedanco, turklāt ir arī jāpietur! Mākslas skola nav pulciņš – te ir skola un nopietns mācību darbs, pēc kura skolēns iegūst apliecību par profesionālās ievirzes izglītību. Divas reizes gadā skolā ir darbu skates, kur darbus vērtē skolotāji. Piedalāmies arī valsts konkursos, kur mūsu audzēkņu sasniegumi valsts līmenī ir stabili pa vidu,” saka skolotāja.
Jāuzsver, ka pirms pusotra gada skolotājas M. Kaļānes vadībā audzēkņi radīja ļoti skaistas ilustrācijas novadnieka Aleksandra Pelēča dzejoļu grāmatai “Čabiņš”, ko izdeva ar Malienas pamatskolas iniciatīvu.
Glezno arī ar maksājumu kartēm
M. Kaļāne ir ļoti radoša un kā palīglīdzekļus gleznu radīšanā ar bērniem izmanto arī, piemēram, nolietotas maksājumu kartes, jo iegādāties visiem speciālas lāpstiņas maksā dārgi. Uzliek krāsu un brīvi improvizē par tēmu “Vētra”, fonā skanot Vivaldi skaņdarbam – rezultātā tapa ļoti skaisti darbi!
“Protams, visus skolēnus nekad neizdodas aizraut, jo – ja bērnu pašu tas sākotnēji neinteresē, skolotājs var kaut vai uz galvas stāvēt, bet rezultāta nebūs. Bēdīgāka situācija ir tad, ja vecāki vēlas apmeklēt mākslas skolu, nevis bērns… Prieks, ka pārsvarā tomēr ir bērni, kuri grib darboties.”
M. Kaļāne atzīst – īpašs ir prieks par audzēkņiem, kuri savu dzīvi izvēlas saistīt, piemēram, ar arhitektūru vai studē Mākslas akadēmijā, turpina mācības Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskolā.
M. Kaļāne ir pārliecināta, ka mazajām pagastu skolām ir jāpastāv, jo tā ir individuālāka pieeja un prasmju attīstīšana. “Manuprāt, mazās skolas būtu jācenšas saglabāt – it īpaši tās, kas vēsturiski bijušas. Turklāt, ja bērns vēl var līdztekus apgūt vienu profesionālās ievirzes izglītību – mūzikā vai mākslā. Ir bērni, kuri apgūst pat abas, lai gan tas nav viegli. Kādas internātskolas direktors nesen stāstīja Skandināvijā piedzīvoto. Tur uzcelta jauna skola ciemā, kur ir simts iedzīvotāji un 30 bērni. Skolā ir baseins, zāle – viss! Kā latvietis viņš esot noteicis: “Jā, jūs jau bagāti…”, bet uz to saņēmis skandināvu atbildi: “Tieši tāpēc mēs esam bagāti!”. Diemžēl Latvijā viss ir sarežģīti…”
Nestrādā un neatpūšas
Jautāta par vaļaspriekiem, Mārīte atkal joko. “Mūžā neesmu strādājusi nevienu dienu, jo mani vaļasprieki ir mans darbs! Visa dzīve vaļasprieki! Pēc horoskopa esmu Zivis – tās it kā peld katra savā virzienā, bet patiesībā turpat vien riņķo pa vienu trajektoriju. Tā kā es nestrādāju, jo darbs ir mans vaļasprieks, tad es arī neatpūšos!” smaidot saka M. Kaļāne.
Katram cilvēkam ir sapņi, ko vēlas piepildīt. M. Kaļānei tie ir vairāki. “Vēlos līdz mielēm “izkost” aušanu! Šobrīd aužu rakstaino trīnīti. Aušanas prasmes apgūt man palīdz krustmāte. Viņa ir sieviete, kura pieredzējusi visas pēckara dzīves grūtības, unikāls cilvēks. Mājās man stāv molbertiņš. Esmu to nolikusi acu priekšā, lai vilina mani gleznot. Tā gribētos otu paņemt rokās, bet nav laika… Es glezniecībā vēl esmu meklējumos. Šobrīd to esmu apguvusi tikai tādā līmenī, lai varētu pasniegt bērniem. Lasu mākslas vēstures literatūru. Man ļoti patīk zinātniskā fantastika. Mans mīļākais rakstnieks ir Džeralds Darels ar savu fantastisko humora izjūtu, attieksmi pret visu dzīvo – interesants cilvēks! Patīk populārzinātniskie raidījumi. Dzīve ir piespiedusi mani mācīties gatavot bez glutēna, piena un olām, tādēļ nedaudz jūtos kā ķīmiķis virtuvē un eksperimentēju,” par brīvo laiku stāsta M. Kaļāne. Bet sestdienu rītos viņai patīk ilgi pagulēt…
Līga Vīksna
