Katram no mums vismaz vienreiz dzīvē ir bijis brīdis, kad šķiet: lai visi iet bekas lauzt… Neskumsti – degunu augšā!
Katram no mums vismaz vienreiz dzīvē ir bijis brīdis, kad šķiet: lai visi iet bekas lauzt… Neskumsti – degunu augšā! Ja tevi nenovērtē – nemet revolveri pujenēs. Uztver to kā vēl vienu pamudinājumu strādāt, darīt, mācīties. Katrs darbiņš, ko tu padari, ir viens ķieģelītis tavā nākotnes pilī. Pacenties pili uzbūvēt no kvalitatīviem un labiem ķieģeļiem, lai nesabrūk pie pirmās vētras!
Pamēģini iztēloties savu nākotni! Iedomājies sevi kāda liela bosa vietā… Tu sēdi milzīgā ādas zvilnī, aiz grandioza ozolkoka galda un tavā kabinetā ienāk divi potenciālie darbinieki. Viens no viņiem – Pēterītis ar videnītes atestātu – atzīmes normālas, un visādi citādi viss ir OK, bet cilvēciņš skolā redzējis tikai ar “Liene+Jānis” aprakstītos solus un “Mērnieku laikus”. Viņš tavā kabinetā jūtas kā pelēns slazdā – celīši trīc, drebošiem pirkstiņiem burza žaketes stūrīti, stostās un runā tik “skaļi”, ka tu sāc domāt – vai nav jāaiziet ciemos pie ausu daktera?
Un tad ar sevi iepazīstina Jānītis. Tu ieskaties viņa CV un atestātā, kura atzīmes varbūt nav tik spožas kā Pēcītim. Taču izrādās, ka jaunais cilvēks prot runāt auditorijas priekšā, viņam nav svešas semināru norises un darba tirgus, prot ātri, apdomāti un apķērīgi atbildēt uz taviem jautājumiem. Bet tas vēl nav viss – Jancītim ir arī bagātīga pieredze darbā ar cilvēkiem un vesels kalns pateicību un diplomu par kursu beigšanu.
Tagad tev atliek tikai izvēlēties vienu no viņiem un neaizmirsti, ka vēl daži gadiņi un arī tu nonāksi šādā situācijā, tikai aiz galda sēdēs boss, bet tu būsi Jančuks vai Pēcītis…
