Mēdz teikt, ka tikai īpašajiem un retajiem gadās piedzimt ar laimes krekliņu mugurā.
Mēdz teikt, ka tikai īpašajiem un retajiem gadās piedzimt ar laimes krekliņu mugurā. Tie ir cilvēki, kam vienmēr dzīvē veicas, viss izdodas un neveiksmes nekad nestājas ceļā. Tomēr man vienmēr ir licies, ka tās ir muļķības un mēs visi šajā pasaulē ierodamies ar vienādām iespējām – mēs visi esam ar laimes krekliņu mugurā. Kādam tas ir mazāks, kādam – pārāk liels, bet visiem tas ir. Saprotams, ka ikvienam savu krekliņu sanāk arī nošmucēt, bet vienmēr ir iespēja tam tapt tīram un pie pirmā traipa nebūt tas nav jāmet izgāztuvē. Ir tikai jājūt vēlme būt laimīgam un savu laimi veidot.
Laime ir visapkārt, ja vien spējam to paši saskatīt. Ja nu tomēr neizdodas to sajust tāpat vien, tad jāmēģina to iegūt pašiem, nevis gaidīt, kad tā kādudien atnāks pati. Vajag atļauties mazos prieciņus, jo tieši sīkas lietas kopā veido lielās. Piemēram, mani spēj sajūsmināt tik vien kā saldējums ar zemenēm, pašas plūkti ziedi vai brīva pēcpusdiena, ko pavadīt, gulšņājot starp maijpuķītēm. Man laimei nevajag daudz… Laime ir izjūtās, nevis lietās.
Ne velti latviešiem ir sakāmvārds, ka “laime ir līdzīga varavīksnei: to nekad neredzam pār savām, bet pār citu galvām spīdot”.
Secinājumā kāda sen dzirdēta un sen zināma atziņa, ka nevis laimīgs ir tas, kam nekas neatgadās, bet gan tas, kam atgadās viss, bet laimīgi beidzas.
