Vai kāds taujāja pēc manis? Esmu tepat. Vai atbalss skanēja? Nē, tikai atmiņu putenis dziedāja.
* * *
Es viņu redzēju parkā uz sola. Mazu, nosmulētu, samirkušu, tik nelaimīgu, ka gribējās to piespiest sev klāt. Likās, lāčuks raud. Aizmirsts pamests? Galu galā – kam vajadzīgs tāds neizskatīgs lācītis? Vai veikalā spožu rotaļlietu trūkst!
Arī puķes neliekas interesantas. Kam nav ko darīt, lai ar tām niekojas. Un kāja nesaudzīgi samin piesaulē no zemes izlīdušu ziediņu.
Maize? Ko nu par tik ikdienišķām lietām! Brūns rieciens pa roku galam tiek aizmests projām. Kas par to, ja citam tā pietrūks…
“Labdien!” smaidot saka sieviete, paverot iestādes durvis. “Ko jūs te tā smaidāt?” sveiciena vietā strups jautājums. Varbūt kabineta saimniece torīt sastrīdējusies ar vīru, varbūt nupat priekšnieks paaicinājis “uz kafiju’’. Bet nācēja to nezina un viņai sejā pavīd apjukums. Dvēselē trāpījis akmens, atstājot tur ilgi nedzīstošu rētu. Cits teiks: labi, ka pamanīja, citreiz stāvi un gaidi.
“Ko tās vecenes braukā ar autobusu, ja nevar nostāvēt kājās!” nīgri nosaka plecīgs puišelis un labpatikā, izstaipījis kājas kā runcis, aizver acis. Viņam blakus ar iepirkumu somu stāv sirma māmuļa un jauna sieviete, kura gaida bērniņu.
Ak aizsnidzis ceļš uz māju? Velti raudāt, gan jau kāds to atraks. Aka aizbirusi? Kāda tev tur daļa! Ābeles nosalušas? Nebija jau mūsu.
Nav mans, nav mūsu. Līdz beidzot sasalst sirds. Kad melni zari pašā vasaras vidū un paša bērni, no apkārtējā sāpēm sargāti, tev to pašu atpakaļ dod, tad kā pats no sevis nāk jautājums, varbūt pats cilvēcīgākais – no kurienes man viņi tādi radušies?
Varbūt vēl nekas nav nokavēts, jo dzīve taču neapstāsies ne šodien, ne rīt. Tās tecējums ir mūžīgs – manī, bērnos, bērnu bērnos, līdzcilvēkos. Tāpēc nekautrēsimies no mazā lācīša. Atļausim bērniem ar to spēlēties ilgi jo ilgi. Arī lieli būdami, paņemsim to rokās. Pasēdēsim un ieklausīsimies sevī un citos!
* * *
Vai kāds taujāja pēc manis? Esmu tepat.
