Lai gan pašlaik vēl rit skolēnu brīvdienas, sabiedrībā uzvirmojusi diskusija par skolēnu uzvedību sabiedriskajā transportā. Jau vairākkārt laikraksta redakcijā esam saņēmuši pasažieru sūdzības par to, ka skolēni neprot uzvesties autobusā, dodoties uz skolu un no tās atpakaļ uz mājām, kā arī Alūksnes autoostā, gaidot autobusu.
Pēcpusdienā skolēni uzvedas nevaldāmi
„Ik rītu no pieturas Jaunlaicenes pagastā ar sabiedrisko transportu dodos uz darbu. Izmantoju autobusu, kas brauc pa maršrutu Alūksne – Jaunlaicene – Korneti – Jaunlaicene – Ziemers – Alūksne. Autobuss ik rītu pulksten 7.32, kad tajā iekāpju, patiesi ir pilns, jo pieaugušie dodas uz darbu, bet skolēni – uz dažādām skolām. Bērni, var redzēt, no rīta vēl nav pamodušies un praktiski guļ, tādēļ tikai atsevišķās reizēs notiek kāda savstarpēja strīdēšanās. Esmu novērojusi, ka autobusā bez vecākiem brauc arī mazie bērni, kas vēl apmeklē tikai pirmsskolas izglītības iestādes. Viņi stāv, sēž, guļ, staigā pa salonu, reizēm kādam pazūd kāds cimdiņš vai kas cits un sākas skaļa raudāšana. Mēs, pieaugušie pasažieri, cenšamies bērnus mierināt vai arī sarāt, līdz viņi izkāpj pieturā pie Ziemeru skolas, kur viņus sagaida kāds skolotājs,” laikrakstam stāsta autobusa pasažiere Ginta Priedīte.
Taču, braucot pēcpusdienā atpakaļ no skolām, jaunākie skolēni sabiedriskajā transportā reizēm uzvedas nevaldāmi, jo ir pārguruši, turpina G. Priedīte. „Tas, ka skolēni vairs nedod vietu vecākiem cilvēkiem, jau ir pieradums, bet viņi arī kliedz, strīdas, skaļi klausās mūziku, ar kājām kāpj uz krēsliem, lieto necenzētus vārdus. Ja citi pasažieri vai autobusa šoferis viņiem aizrāda – pretī saņem apvainojumus. Šāda situācija jau ir apnikusi arī vecākajiem skolēniem, kas autobusā uzvedas pieklājīgi. Ir bijuši gadījumi, ka šoferis aptur autobusu un strikti pasaka, ka nebrauks tālāk, līdz mazie pasažieri nomierināsies un ievēros kārtību. Tad gan īslaicīgi arī ir miers, bet nereti par atriebību, klusējot tiek sagriezti autobusa sēdekļi,” saka G. Priedīte.
Viņa nezina, kā šo problēmu risināt, kā bērnus pieradināt pie kārtības sabiedriskajā transportā. Kad viņiem aizrāda, cenšas skaidrot, ka jāievēro kārtība, savādāk citi pasažieri panāks to, lai bērni autobusā pārvietojas tikai kopā ar vecākiem vai uz skolu būs jābrauc ar savas ģimenes transporta līdzekļiem. „Saprotu, ka pašlaik ir cita paaudze nekā mēs savulaik, bet, domāju, ka esmu tiesīga aizrādīt, jo autobusā mēs visi pasažieri esam vienādi un citam citu ir jāciena,” domā
G. Priedīte.
Ik nedēļu tiek atgādināts
par uzvedību sabiedriskajā transportā
Ar sabiedrisko transportu uz skolu no rīta un mājās pēcpusdienā, kā jau tika minēts, dodas arī Ziemeru pamatskolas skolēni. Skolas direktore Ilze Andronova ir dzirdējusi, ka autobusos skolēni mēdz uzvesties nepieklājīgi. Lai to novērstu, regulāri skolas iknedēļas rīta līnijās tiek atgādināts par uzvedību sabiedriskajā transportā. „Pie tam, mūsu skolas pirmsskolas grupiņas skolotāja palīdze ik rītu mazos bērnus sagaida pie autobusu pieturas, bet pēcpusdienā atkal pavada līdz autobusam uz mājām. Runājam individuāli ar skolēniem – nekārtību cēlājiem – un vecākiem, tomēr uzskatu, ka ģimenē ir jāieliek pamati labas uzvedības normu ievērošanai, saskarsmes kultūrai. Pašlaik liekas, ka visa atbildība tiek uzlikta skolai. Paldies tiem vecākiem, kuri saprot mūsu ieteikumus un kopīgi mums izdodas risināt problēmas!” saka I. Andronova.
Zina, ka nedrīkst, bet nav citas iespējas
Patiesi Ministru kabineta noteikumi Nr. 599 „Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas un izmantošanas kārtība” paredz, ka pirmsskolas vecuma bērns sabiedriskajā transportlīdzeklī nedrīkst braukt patstāvīgi. Turklāt saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu vecākiem vai personai, kuras aprūpē bērns nodots, ir pienākums neatstāt viņu līdz septiņu gadu vecuma bez pieaugušo vai personu, kuras nav jaunākas par 13 gadiem, klātbūtnes. Satiksmes ministrija norāda, ka gadījumos, ja sabiedriskajā transportā brauc pirmsskolas vecuma bērns bez pavadoņa, autobusa vadītājam ir jāvēršas Valsts policijā. Tomēr laukos tā nenotiek. Lai gan mazos bērnus autobusu pieturā sagaida un pavada skolotāja palīgs, autobusā tomēr viņš brauc patstāvīgi vai kāda mazgadīga brāļa vai māsas pavadībā. Piemēram, mazā Amanda, kas apmeklē pirmsskolas izglītības grupiņu Ziemeru pamatskolā, ik rītu uz skolu dodas ar sabiedrisko transportu kopā ar savu brāli – 3. klases skolēnu Miku. Bērni ceļas pulksten 6.30, lai laikus nokļūtu autobusa pieturā Opekalnā pulksten 7.35. „Abus bērnus no mājām ar automašīnu aizvedu līdz autobusa pieturai, sagaidu autobusu, iesēdinu viņus transporta līdzeklī un pati dodos uz darbu. Jā, zinu, ka bērnus līdz skolas vecumam nedrīkst sūtīt autobusā vienus, bet man nav citas iespējas. Neesmu tāda vienīgā mamma, un zinu, ka Miks māsu pieskata. Autobuss piestāj netālu no skolas, kur bērnus sagaida skolotājas palīdze un aizved uz grupiņu. Savukārt vakarā atkal bērni no skolas tiek aizvesti līdz autobusam, bet Opekalnā Miku un Amandu sagaida tētis. Dažreiz esmu braukusi pa šo maršrutu un novēroju, ka skolas vecuma bērni patiesi ir trokšņaini. Miks gan nekad nav teicis, ka viņam vai māsai kāds darītu pāri, viņiem patīk braukt autobusā,” laikrakstam stāsta bērnu māmiņa Inuta Klaipa – Daukste.
Bērni ir savādāki, bet lielas problēmas nesaskata
„Uzskatu, ka pārlieku lielu problēmu ar skolēnu uzvedību autobusā nav. Mazos bērnus uz autobusu pavada vecāki, kas tad tālāk autobusā brauc vecāko bērnu uzraudzībā. Pie Ziemeru pamatskolas bērnus sagaida skolotājas palīdze, kas aizved viņus uz grupiņu. Vakarā atkal otrādi – skolotāja atved un vecāki pieturās sagaida. Autobusā bērni uzvedas samērā skaļi, īpaši pēcpusdienā, atgriežoties no skolas, bet starpgadījumi gan nekādi nav bijuši,” stāsta sabiedriskā transporta šoferis Dzintars Ellers. Viņš braucot novērojis, ka reizēm skolēni mēdz ēst saulespuķu sēkliņas, piespļaujot mizas zemē, citreiz sēdekļi piebārstīti ar kartupeļu čipšiem, atstāti papīri, bet citu problēmu nav. „Manā praksē ir bijuši tikai daži gadījumi, kad autobuss ceļā salūst un braucienu nevar turpināt. Tad izsaucu citu transporta līdzekli, lai pasažieri nonāk galapunktā, un problēma ir atrisināta,” atceras Dz. Ellers.
Tomēr ne tikai no pasažieriem, kas pārvietojas līdz ar skolēniem minētajā maršrutā, bet arī virzienā uz Pededzes un Strautiņu skolām dzirdētas sūdzības par bērnu uzvedību autobusos.
SIA “Sabiedriskais autobuss” valdes priekšsēdētājs Edvīns Strickis piekrīt, ka mūsdienās bērni ir savādāki nekā tas bija agrāk. „Bērni sabiedriskajā transportlīdzeklī nereti jūtas kā personīgajā automašīnā. Ēd, piegružo, piemētā ar papīriem, tiesības viņiem ir, bet pienākumu nav. Nezinu, kā to panāk igauņi, bet viņiem skolēni sabiedriskajā transportā uzvedas pieklājīgi. Tāpat pusaudži Alūksnē mēdz „tusēt” ap autoostu, gaidot savu transporta līdzekli un ne tikai. Nevienam nav noslēpums, ka autoostas teritoriju iecienījuši arī grādīgo dzērienu lietotāji, kas nereti pat piedāvājas pusaudžiem „izpalīdzēt”, nopērkot cigaretes vai alkoholu, šim nolūkam iedotās naudas atlikumu paturot sev. Vairākkārtīgi esam informējuši par to pašvaldības policiju, kas arī izbrauc un ievieš kārtību, bet pēc laika situācija atkal atkārtojas,” atzīst E. Strickis.
Mazie ir noguruši, tādēļ
raudulīgi un kašķīgi
Katru dienu uz skolu un no tās atpakaļ tikai citā maršrutā ar sabiedrisko autobusu dodas arī kāds 9. klases skolēns, kurš laikraksta slejās savu vārdu lūdza neatklāt. Viņš laikrakstam apstiprināja, ka patiesi mazāko klašu skolēni autobusā uzvedas skaļi, mēdz staigāt pa salonu, trokšņot, ēst un piegružot salonu. Uz vecāko klašu skolēnu aizrādījumiem viņi nereaģē vai reaģē asi, cenšoties uzsākt strīdu. Tāpat šādi ķīviņi notiekot arī autobusu pieturvietās, ja stundas skolā jau beigušās, bet līdz autobusam uz mājām vēl krietns laiks jāgaida. „Diena skolā sanāk gara, un vakarā mazie jau ir pārguruši, tādēļ ir neapmierināti, raudulīgi un kašķīgi, taču līdz Alūksnei vēl jābrauc krietns laiks, jo autobuss, lai aizvestu skolēnus, iegriežas dažādās pieturvietās,” stāsta skolēns.
Vai skaļa runāšana,
klaigāšana vērtējama kā sīkais huligānisms?
„Ja kāds pasažieris sabiedriskajā transporta līdzeklī jūtas aizskarts, sabiedrības priekšā pazemots viņa gods un cieņa, viņam būtu nepieciešams zvanīt pa tālruni 110 un to izstāstīt. Būtu nepieciešams arī piefiksēt tos cilvēkus, kas varētu to apliecināt, ka tiešām tā ir bijis. Vai arī ar iesniegumu jāvēršas Valsts policijā, norādot konkrēti vietu un laiku, lieciniekus, kas to var apstiprināt, vai arī griezties tiesā ar prasību. Katrā ziņā huligānisms ir administratīvais pārkāpums – tik jautājums, vai bērnu skaļa runāšana, klaigāšana savā starpā ir vērtējama kā sīkais huligānisms. Ja autobusā vienkārši bija troksnis, tad jāņem vērā, ka ierobežotā telpā, sabiedriskā vietā, kur ir liels skaits cilvēku, troksnis šķiet lielāks, nekā citviet, piemēram, mežā, un ar to ir jārēķinās,’’ uz jautājumu, kā nodrošināt kārtību sabiedriskajā transportā, atbild Alūksnes novada pašvaldības policijas priekšnieks Ardis Tomsons.
Viņš zina arī to, ka jaunieši iecienījuši autoostu, un ne tikai gaida tur savu autobusu uz mājām, bet izmanto arī kā vietu, kur satikties. Par nekārtībām, kas tur līdz ar to notiek, protams, policijā saņemti daudzi zvani. „Autoostu ir iecienījuši ne tikai jaunieši, bet arī cilvēki, kam ir problēmas ar alkoholu, tautā sauktie „bomži”, kas šeit uzturas regulāri, jo viņiem nav citas apmešanās vietas, un tā jau ir dziļāka problēma. Nevar noliegt arī to faktu, ka tur gadās sastapt personas, kas pašas lieto alkoholu un nopērk to arī jauniešiem, tā paši iegūstot līdzekļus spirtotajam dzērienam. Autoostas teritorijā strādā cilvēki, kas šajā privātīpašumā atbild par kārtību. Tāpat šī teritorija ir iekļauta pašvaldības policijas inspektoru patrulēšanas maršrutā, un tur esam uzstādījuši videonovērošanas kameras, kurām sekojot, uz autoostu nākas izbraukt pat vairākas reizes dienā. Ja pēc izsaukuma mums nav iespējas tūlīt ierasties notikuma vietā, ziņojam Valsts policijai, bet ir laika posmi, kad tur reāli nav policijas darbinieka,” saka A. Tomsons un piebilst, ka cilvēki, protams, ir dažādi un viņu vēlmes tāpat. „ Alūksnē ar sabiedrisko transportu mēdz iebraukt laucinieki, lietot alkoholu un, reibumā uzturoties autoostā, gaidīt autobusu uz mājām. Situācijas ir dažādas, tomēr tās tiek kontrolētas. Savukārt skolēniem jāapzinās, ka atbildība par viņu uzvedību jāuzņemas vecākiem, tādēļ nevajadzētu bezmērķīgi „tusēt” autoostā, uz ko mēs viņiem arī norādām. Autoostas peroni ir domāti cilvēkiem, kas gaida sabiedrisko transportu, nevis kā vieta rotaļām,” piebilst policijas priekšnieks.
Kas maksā – tam jāseko līdzi kārtībai
Patiesi, nezinām, kā kārtību sabiedriskajā transportā nodrošina igauņi, bet, piemēram, Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas mājas lapā neatradu nevienu teikumu par to, kas jāievēro un kāds sods piemērojams pasažieriem par pārkāpumiem, pārvietojoties ar sabiedrisko transportu, ja vien neskaita biļešu iegādi un braucienu bez tās. Tomēr Alūksne acīmredzot nav vienīgā vieta, kur sabiedriskajā transportā nekārtīgi mēdz uzvesties skolēni, jo kā gan savādāk Ķekavas novada pašvaldība būtu izdevusi noteikumus „Uzvedības noteikumi skolēnu autobusos”? Tajos norādīts, ka skolēniem ne tikai jāuzvedas kārtīgi, bet, pirms iekāpšanas autobusā, jānoslauka apavu zoles, jānoņem lielās mugursomas, lai netraucētu citus pasažierus, atskaņojošās elektroniskās iekārtas atļauts lietot vien individuāli – ar austiņām. Kategoriski aizliegts skraidīt pa autobusa salonu, trokšņot un traucēt citus pasažierus un šoferi, lietot pārtikas produktus, piegružot un bojāt autobusa salonu. Pretējā gadījumā autobusa šoferis ir tiesīgs apturēt transporta līdzekli, izsaukt pašvaldības policiju un ziņot skolai, bet maršrutu turpināt tikai pēc apstākļu noskaidrošanas un kārtības nodrošināšanas.
Tāpat šajos noteikumos par pārkāpumiem paredzēta arī atbildība – vispirms vecākiem tiek izteikts brīdinājums, ja pārkāpumi atkārtojas, bērns autobusā drīkst turpināt pārvietoties tikai ar vecāku vai pavadoņu klātbūtni. Ja arī šie noteikumi tiek ignorēti – bērnam tiek liegta pārvietošanās sabiedriskajā transportā un vecākiem jānodrošina savas atvases ierašanās skolā ar personīgo transportu.
Iespējams, arī Alūksnes novada pašvaldībai būtu nepieciešams izstrādāt tādus vai līdzīgus noteikumus, lai nodrošinātu kārtību sabiedriskajā transportā, kurā pārvietojas skolēni, un stingri jāseko to izpildei, jo tieši pašvaldība ir tā, kura nodrošina skolēnu pārvadājumus un arī pilnībā vai daļēji vecākiem tos apmaksā.
Aivita Lizdika
