Nu jau vairākus gadus oktobra pēdējā dienā arī Latvijā daudzi ir pievērsušies Helovīna svētku svinēšanai.
Šie “daudzi” vismaz mūsu pusē gan pārsvarā ir bērni, un jāteic atklāti – viņiem diemžēl nav it nekādas izpratnes par šiem svētkiem, kāpēc tie svinami un kā tie svinami. Viņiem ir tikai svarīgi paķēmoties un dabūt par to saldumus. Par to pārliecinājos arī šogad, kad jau otrdienas pusdienlaikā (lai gan Helovīns tiek svinēts tikai 31.oktobra vakarā) izdzirdēju aiz durvīm zvanu un, atverot tās, ieraudzīju divus mazus helovīnus. Jā, tie ir tikai bērni, kuriem gribas saldumus, ko, protams, viņi arī saņēma, taču diemžēl viņi nezināja, ne kas ir Helovīns, ne kā šos svētkus svin, vien bilda, ka visi tā darot un tādēļ tiek darīts līdzi. Un pusdienlaikā nākot, jo vakarā visiem būšot durvis ciet un arī labākie saldumi jau būšot izķerti. Bet ko tad šie helovīni prot? Par nožēlu neko – ne kaut ko nodziedāt, ne parādīt, ne kādu anekdoti izstāstīt, vien piedraud izjokot un izjokošana varētu izpausties kā apmētāšana ar olām. Lūk, tāda mums ir izpratne par šiem svētkiem!
Bet kam mums ir vajadzīgi tādi svētki, kurus mēs pilnīgi neizprotam? Kāpēc mēs aizmirstam savus īstos latviešu svētkus, piemēram, Mārtiņus, Miķeļus, Meteņus un daudzus citus, bet cenšamies pārņemt kaut ko svešu? Un tad mēs vēl brīnāmies, ka mūsu bērni vairs neko nezina par latviešu tradīcijām, nezina tautas dziesmas. Ja tā turpināsies, kāds gan būs brīnums, ka tiešām pēc pāris gadu desmitiem mūsu tauta, mūsu kultūras un tradīcijas būs zudušas.
