Cik jautājumu jūs spējat uzdot par Eiropas Savienību? Pieļauju – ļoti daudz, ieskaitot arī šo.
Cik jautājumu jūs spējat uzdot par Eiropas Savienību? Pieļauju – ļoti daudz, ieskaitot arī šo. Šodien, 20. septembrī, notiek referendums, kurā nu reiz ir jāatbild, nevis tikai jājautā. Jāatbild uz ļoti vienkāršu jautājumu – kā mums turpmāk attīstīties, kā sasniegt labklājību? Ar ES vai bez tās?
Skaidrs, ka jautājumu laiks nebeigsies ar šodienu, referendums būs tikai brīdis nelielam kopsavilkumam, no kura zināmā mērā varēs spriest par Latvijas sabiedrības kvalitāti, par to, vai sīkas un ikdienišķas problēmas spēj aizmiglot skatu stratēģiskam skatījumam. ES bija, ir un būs atvērta jautājumiem un uzlabojumiem arī turpmāk – pēc referenduma –, jo ES nav perfekta un nevainojama organizācija, kas neprasa jautājumus, jo visas atbildes uz turpmākām desmitgadēm ir skaidras. «Nevainojams» bija tikai viens valstisks veidojums – PSRS, kas galu galā (un jau pašā pamatā) izrādījās viena liela fikcija, viena liela un neatbildama jautājuma zīme. Šīs neatbildamā jautājuma sekas varējām izjust deviņdesmitajos gados itin bieži, tāpēc ES piedāvā citu izaicinājumu, kas politiski ir pretstats PSRS.
Pēdējie mēneši bijuši informatīvi piesātināti, ikviens, kas patiešām vēlējās, varēja iegūt informāciju par ES. Protams, var diskutēt par to, cik tā bijusi organizēta un vispusīga. Ar informāciju jeb faktiem gan, jāteic, ir tāpat kā ar bitēm lācītim Pūkam – nekad neko nevar zināt, jo tas, kas vienam (eirooptimistam) var šķist ļoti labi, citam (eiropesimistam) var izrādīties prātam neaptverama muļķība. Piemēram, vienam solījums, ka līdz 2006.gadam no ES struktūrfondiem Latvijas iedzīvotāji varētu iegūt 600 miljonu latu, liksies fantastiska ziņa, citi sacīs – ES grib mūs nopirkt vai iedot pārāk maz. Tādējādi būtība brīžiem noslīkst dažādās racionālās un iracionālās ES interpretācijās, tā ka atliek vien uzdot slaveno Pilāta jautājumu Jēzum: «Quid est veritas?»*
Patiesību neviens nepateiks, jo to nemaz nav iespējams izdarīt, ja katram tā ir sava. Bet ir iespējams runāt par iestāšanos ES kā par simbolisku aktu, kā iespēju (ne)teikt pārējām ES valstīm, ka mums ir kopīgas vērtības un normas, lai gan tās radušās un attīstījušās atšķirīgos apstākļos. Un tas nav maz, lai cik vispārīgi tas neizklausītos. Bez šaubām, iepazīt pēc iespējas dziļāk ES ir svarīgi, taču allaž der arī abstrahēties no detaļām, lai nerastos priekšstats, ka viena neliela nianse ir vienādojama ar ES kopbildi.
PPUA «Godaprāts», sākot ar maiju, Jelgavas, Gulbenes, Alūksnes un Valkas pilsētas un rajona iedzīvotājiem ir mērķtiecīgi centusies stāstīt par atsevišķajām ES politikām (medicīna, lauksaimniecība un citas), paralēli akcentējot vispārīgās ES prioritātes. Savās pēdējo mēnešu aktivitātēs konsekventi esam centušies ievērot viedokļu daudzveidību par ES, jo tieši tāds ir arī ES pamatprincips.
“Vienoti daudzveidībā” – skan ES moto, kas ielikts topošajā ES konstitūcijā.
Tātad zināšanas un emocijas iet roku rokā, ja runājam par ES. No šīm komponentēm nav iespējams izbēgt, jo būtībā tās abas vienmēr ir līdzās, ja runa ir par visai sabiedrībai svarīgu jautājumu. Taču ir arī tradīcijas, kas nav tieši saistītas ne ar emocijām, ne ar zināšanām. Demokrātiskā valstī viena no nerakstītām tradīcijām ir pilsoņa tiesības un reizē arī pienākums piedalīties šo sabiedrībai svarīgo jautājumu izlemšanā. ES pilnīgi noteikti ir viens no “svarīgajiem jautājumiem”, kas šodien Latvijas sabiedrībai jāizlemj. Tā ir ļoti liela atbildība.
PPUA «Godaprāts» nav nekāds aģitkantoris, taču organizācija uzskata par savu pilsonisko pienākumu ikvienu aicināt piedalīties referendumā. Kā balsot – tas ir katra paša ziņā, taču apātija un atturēšanās šajā situācijā būtu visbīstamākā, jo diskreditētu saprātīgas demokrātiskas sabiedrības ideju Latvijā.
* No latīņu valodas – Kas ir patiesība?, Jāņa ev. 18 – 38.
