Tagad vairs nav modē tradicionālā kapu iezīmēšana ar krūmiem.
Tagad vairs nav modē tradicionālā kapu iezīmēšana ar krūmiem. Populārs kļūst vienkāršs zālājs un šur tur iestādīts koks vai stāds. Katrs drīkst rīkoties un iekopt savu tuvinieku atdusas vietu pēc sava prāta un gaumes. Var visu veidot tradicionāli vai arī radīt ko jaunu.Kapos tāpat kā dārzā katrs augs prasa mīlestību un kopšanu. Lai tie varētu pilnvērtīgi attīstīties, tie jākopj visu gadu. Rudenī – jāsagatavo ziemošanai.
Ierīkojot kapavietas teritoriju, betona apmales vajadzētu likt diezgan dziļi zemē. Ja apmale ir pārāk augsta, tad augi, kurus tajā stāda, iesakņojas ļoti slikti, tie vienkārši izdeg. Kapavietu un pašu apbedījumu iezīmē ar apmalēm. Tās var būt no dažādiem materiāliem. Vislētākais apmaļu materiāls ir betons. Darbnīcās apmales var iegādāties jau izlietas. Ja apmali saliek no atsevišķām daļām, tām jābūt labi saskaņotām un nostiprinātām. Vēlams šo darbu uzticēt meistaram.
Ja tiks uzstādīts kapakmens, apmalēm jābūt no tāda paša materiāla. Iespējams, ka apmale nav ieplānota. Tad lielāka nozīme būs kopiņu akcentējošiem augiem. Ar tiem kapu iezīmē, norobežo un izceļ.
Kapu kopiņām nevajadzētu būt par 10 centimetriem augstākām nekā kopējā kapavieta. Augstākas kopiņas neizskatās dabiski: augsne ātrāk izžūst un iestādītie augi rūpīgāk jākopj. Bieži vien stādījums uz kapa ir vienīgā augu rota kapavietā.
Ja bēres ir ziemā, pavasarī apmēram pusotrs mēnesis jānogaida pēc zemes atkušanas un tikai tad var veidot kapa kopiņu. Tikpat ilgam laikam jāpaiet, ja bēres ir vasarā. Pēc dabiskā apbedījuma nosēšanās to vēl speciāli noblietē un veido iecerēto kopiņu. Lai labāk izskatītos, kopiņu var apklāt ar priežu, egļu, tūju, ozolu un citu koku zariem.
Latvijā kapu kopiņas parasti veido taisnstūra formā. Ja kapavietā ir vairāki apbedījumi, var izveidot vienu lielāku kopiņu.
Neatkarīgi no tā, kādus augus stāda, kapiņam jāuzber 15 līdz 20 centimetriem bieza auglīgas zemes kārta. Tas ir īpaši svarīgi arī tāpēc, ka bieži Latvijas kapsētas ir iekārtotas nedaudz augstākā vietā ar smilšainām augsnēm.
Kapavietā labi būtu iestrādāt melnzemi, jo parasti tur augsne ir ļoti smilšaina un liesa. Uzlabot augsni var ar kompostu, lapu trūdzemi, organiskiem mēsliem, kūdru – visu sajaucot kopā ar zemi, kas ir kapos. Ja kapavietā stāda nelielus augus, augsne būtu jāsastrādā 25 līdz 35 centimetru dziļumā.
Saulainā kapavietā der visi zemie akmeņdārza augi. No klājeniskām ziemcietēm var stādīt visu veidu akmeņlauzītes, maldu laimiņus, saulrieteņus, tūbainās radzenes, spalvu neļķes, Kaukāza arābes, smiltāju retējas, mazās kapmirtes, mazo mārsilu un kalnu alises.
Ēnainā vietā vispiemērotākās ir radzenes, mūžzaļās un pieticīgās klintenes, efejas, ložņu cekuliņi, paēnas akmeņlauzītes (īpaši izceļas raiblapu (‘Akcreopunctata’), smaržīgās vijolītes, mazās kapmirtes ar baltraibām un dzeltenraibām lapām, gotjēras (līdzīgas brūklenēm) un mazās hostas. Skābā augsnē labi aug ērikas.
Kā apmales dekorācija labi izskatās prīmulas. Visu vasaru pamīšus zied samtenes, tās labi izskatās zālājā.
Ja kapu stādījumos veido dzīvžogu, tad iesaka stādīt mūžzaļo buksi, spožo klinteni, parasto ligustru, kas ar savām dzeltenajām un raibajām lapām izskatās īpaši glīti. Lai dzīvžogs būtu acij tīkams, tas vismaz divas reizes gadā – pavasarī un rudenī – būtu jāapcērp, veidojot žoga formu, bet to var pielabot arī vasarā.
Dzīvžoga krūmiņi stādīšanas laikā aizņem maz vietas, bet jārēķinās, ka tie augs un būs nepieciešama lielāka platība, tāpēc krūmi būtu jāstāda apmēram 30 centimetru attālumā viens no otra vai trīs stādiņi vienā metrā.
