Decembra sākumā alūksnietis Kristaps Olders atkal dosies uz Austriju, lai jau otro sezonu strādātu par slēpošanas instruktoru. Lai arī Olderu ģimene Alūksnes pusē apsaimnieko Ķauķu kalnu, lielo kalnu valdzinājumam Kristaps nespēj pretoties. Turklāt tā viņš var apvienot darbu ar savu hobiju.
Kristaps uzskata – ja cilvēks kaut ko dara labi, tad to viņam arī jādara, jo viņš nevar būt speciālists simts lietās. Kristaps slēpo un māca to citiem, bet, lai gan ieguvis starptautiski atzītu instruktora sertifikātu, par profesionāli sevi vēl neuzskata.
– Ir teiciens par saslimšanu ar kalniem – vai pašam arī ir šī “slimība”?
– Domājams, ka jā. Kad tuvojas ziemas mēneši, gribas braukt slēpot, vārtīties sniegā, būt tuvāk dabai, kopā ar draugiem, kas ir tikpat “slimi” kā es. Interesi par to manī radīja tēvs jau bērnībā, kad Latvijā vēl bija tikai viens kalns ar pacēlāju. Pēc tam pārcēlāmies dzīvot Alūksnē un pārņēmām Ķauķu kalnu, tādēļ slēpošana visu laiku bijusi kā ģimenes tradīcija. Tagad arī mani bērni aizraujas ar slēpošanu. Tā ir kā sevis pierādīšana – katru gadu tu it kā gribi turpināt sasniegt kaut ko vairāk, ko iepriekšējā gadā esi pabeidzis. Turklāt visa pamatā ir sava deva adrenalīna. Slēpošanā, snovbordā cilvēks nemitīgi sevi pilnveido – šķiet, ka jau visu māki, bet patiesībā tā nav. Mainās stili, slēpju modeļi, mode – jāiet līdzi laikam.
– Esi profesionāls slēpošanas instruktors – kas uz to pamudināja?
– Pats sevi vēl neuzskatu par profesionāli. Pērn decembrī esmu Austrijā izgājis apmācību kursus un ieguvis sertifikātu. Manuprāt, tas ir priekšnosacījums, lai es būtu instruktors, bet par profesionāli var saukt, ja esi strādājis vismaz 10 gadus. Ir arī dzīves pieredze slēpošanā, bet kursi to visu papildina un ļauj strādāt oficiāli.
Sākumā bija ideja par slēpotāju apmācību uz Ķauķu kalna. Arī Latvijā var iegūt slēpošanas instruktora sertifikātu, bet tas neder Austrijā. Internetā sameklēju Austrijas kalnu skolu, kur pēc kursu beigšanas instruktoram uzreiz tiek piedāvāts darbs. Ja labi slēpo, nedaudz zina teoriju un labi zina svešvalodu – vismaz angļu, mazliet vācu – var sākt domāt par kursiem Austrijā. Tiesa, vēlams pārvaldīt arī krievu valodu, jo tur brauc daudz krievu tūristu, kas vēlas runāt savā valodā. Austrijā samaksa par paveikto darbu ir pieņemama. Alūksnes pusē cilvēku maksātspēja šobrīd ir zema. Lai šeit mācītu slēpot ar Austrijā iegūtajām zināšanām – tad es labāk strādāju tur. Dienā vismaz trīs stundas ir jāmāca slēpot, bet šeit nevar prasīt 150 eiro par trīs stundu darbu… Varētu strādāt arī uz kāda no Latvijas lielajiem kalniem, bet – ja tev no Austrijas atsūta uz Alūksni darba līgumu parakstīšanai, turklāt līguma teksts ir sirdi priecējošs, tad runa ir par attieksmi.
– Pastāsti par darbu Austrijā – kalnu slēpošanas zemē!
– Strādāju Kitzbuhel kūrortpilsētā, kur pamatiedzīvotāju skaits ir 8000. Visa pilsētiņa, veikali, viesnīcas ir pakļauts tūristiem, līdz ar to visiem vietējiem ir darbavietas. Strādāju kalnu slēpošanas skolā “Rote Teufel” – aktīvākā sezona ir no decembra līdz martam, kad nodarbina vairāk nekā 300 instruktoru no dažādām pasaules valstīm. Pērn es biju vienīgais no Latvijas. Ir instruktori, kas ziemā strādā Austrijā, bet vasarā brauc strādāt uz Jaunzēlandi, jo tad tur ir ziema.
Darba laiks ir no 9.00 līdz 15.30. Toties pusdienlaiks ir no 12.00 līdz 13.30. Viss ir atkarīgs no klienta – pusdienlaiku var arī pārcelt. Pie ierastās kārtības turas angļu un īru klienti, bet bijušās padomju savienības valstu klientiem patīk pašiem noteikt slēpošanas laiku – parasti īsāku, jo viņiem patīk ilgāk pasēdēt pie pusdienu galda. Bet visamizantākie klienti ir indieši un Jamaikas iedzīvotāji, kuri sniegu nav redzējuši. Viņi uzkāpj uz slēpēm un pirmajā stundā apgūst to, kāpēc slēpes vispār slīd!
– Vai nav tā, ka kādreiz pašam pietrūkst pacietības?
– Tā nedrīkst būt. Bet man arī tā nav – esmu mierīgs un pacietīgs. Protams, iekšēji kādreiz “vāros”. Ja cilvēks cenšas, tad daudz ko var paciest. Ir jādomā, kā apmācību procesu klientam atvieglot, lai tas nebūtu kā smaga nasta – galu galā, cilvēks ir braucis izklaidēties un atpūsties. Grūti pateikt, kuri ir labāki apmācāmie – vīrieši vai sievietes. Sievietes ir apzinīgākas, ar viņām ir vieglāk diskutēt, jo viņas uzmanīgāk klausās. Vīrieši ir pašpārliecināti – pats varu, jau braukšu, visu zinu, neko vairāk nevajag. Tikai pēc daudziem kritieniem vīrietis tomēr pienāk kaut ko jautāt. Ir arī tādi vīrieši, kuri mani kā instruktoru sāk mācīt, kā jāslēpo. Kalnu slēpotājiem ir viena pamatkļūda – stāvot uz slēpēm zābakos krist atpakaļ un nepārnest svaru uz priekšu. Ja to neievēro, tad stāvā nobraucienā no kritiena neizbēgt.
– Laiks, ko iesācējs nemākulīgu padomdevēju ielenkumā muļļājas pa kalnu, ir sniegā iemīdīts – vai piekrīti tam?
– Instruktora klātbūtne ir puse no procesa. Ir svarīgi, lai klients jūt, ka es viņu mācu – it īpaši sākumā. Slēpotājam ir jāredz ne tikai tas, kas notiek zem kājām, bet arī apkārt notiekošais. To neievērojot, notiek daudz negadījumu. Drošība uz kalna ir ļoti svarīga. Kā instruktors atbildu par slēpotāja drošību, tādēļ bieži esmu modrās acis, kas slēpotāja vietā vēro apkārt notiekošo. Uz kalna ir tāpat, kā braucot ar automašīnu pa ceļu – jāredz viss apkārt notiekošais. Lielie kalni – tas nav joks.
– Tu esot mācījis slēpot arī slavenības…
– Ir nācies. Mācīju slēpot dziedātāju Hedeveju. Viņam šajā Austrijas kūrortpilsētā ir arī māja – tāpat kā daudzām citām slavenībām. Viņš ir ļoti interesants cilvēks, labi pārzina ekonomiku, politiku. Mani kolēģi ir apmācījuši Vācijas futbola izlases vārtsarga Olivera Kāna bērnus. Kitzbuhel pilsētu ir apmeklējušas daudzas slavenības, jo šajā pilsētā savulaik bija pirmais pacēlājs Austrijā. Slavenības kā cilvēki arī uz kalna jūtas brīvi, jo viņi ir pieraduši būt sabiedrībā. Viņi augstāk novērtē instruktora darbu, izsaka pateicību, uzrunā un atpazīst arī uz ielas. Tas man liek justies kā cilvēkam. Latvijā slavenību dēļ uzreiz tiek bloķēta satiksme – Austrijā tā nav.
– Kā ir latvietim dzīvot Austrijā?
– Kā cilvēks esmu diezgan komunikabls, tādēļ man nav grūti kontaktēties un iejusties. Protams, sākumā ir grūtāk, jo jūties kā izmests svešā vietā, bet ar laiku rodas daudz draugu, paziņu, kas visur aicina. Kitzbuhel visi ir draudzīgi, smaidīgi, nav noslēgti. Šajā pilsētā dzīve nemitīgi kūsā septiņas dienas nedēļā! Man ir bijušas tikšanās ar darba devējiem – esmu stāstījis par savu zemi, cepis viņiem pankūkas – tad viņi pilnībā atveras. Manuprāt, grūtāk iejusties ir kautrīgiem cilvēkiem.
Pēc tam atgriezties Latvijā ir kā diena pret nakti – ļoti liels kontrasts. Iebraucot Alūksnē, jūties kā laukos – apsēdies mājās pie galda un domā, ka īsti nav, kur aiziet. Varētu vispār pārcelties uz dzīvi tur (smejas). Bet tomēr it kā gribas mājās. Vasarās tur nav darba, tādēļ braucu uz Alūksni un strādāju mājās. Ja tur piedāvātu ar tūrismu saistītu darbu – tas man interesētu vismaz pamēģināt. Zinu instruktorus no Latvijas, kas strādā citos Austrijas kūrortos. Viņi arī ziemā meklē papildus darbu vakarpusēs, lai vairāk nopelnītu – par bārmeni, oficiantu, kaut vai traukus mazgāt! Tad tiek aizpildīta visa diena un nav laika skumt pēc mājām. Aprīlī brauc mājās un sāc tērēt naudu! Pērn es papildu darbu nemeklēju, jo nebiju vēl iejuties – šogad jau apsveru šādu domu.
– Sirds, domas un ģimene tomēr aicina atpakaļ uz Alūksni…
– Ir doma, ka šoreiz līdzi man brauks arī sieva, lai izietu instruktoru kursus un pastrādātu Austrijā vismaz nedaudz. Alūksnē nopelnīt nevar, turklāt nav zināms, kas vispār Latvijā tuvākajā laikā notiks. Domāju, ka pagaidām uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs nepārcelšos, bet strādāt gan braukšu. Es gribētu braukt strādāt par instruktoru arī uz Jaunzēlandi. Domas ir visādas, bet kā notiks – to neviens pašlaik nezina, jo dzīvē viss mainās. Protams, ģimenes cilvēkam braukt strādāt uz ārzemēm ir daudz grūtāk, jo bērniem labumu nenes tas, ka tēvs ilgu laiku ir prom. Bet, piemēram, uz Jaunzēlandi es varētu braukt kopā ar bērniem. Zinu, ka arī ulmaņlaikos daudzi brauca strādāt uz ārzemēm, lai gan toreiz Latvijā bija vairāk darba. Darbs ārzemēs paplašina redzesloku, var gūt jaunus kontaktus, kas nākotnē var noderēt. Ja tu iesūno šeit, tad nekas nemainās. Tad var domāt, ko šeit darīt, bet tāpat te var izdarīt tikai tik daudz, cik var.
