Kopš astoņdesmito gadu vidus Eiropā ik gadu kāda pilsēta iegūst kultūras galvaspilsētas statusu. Titulu ieguvusī pilsēta piedāvā kultūras pasākumu programmu, kas atspoguļotu tās kultūru un kultūras mantojumu. Piedāvājuma radīšanā tiek iesaistītas dažādas kultūras institūcijas, mākslinieki un kultūras darbinieki no citām Eiropas valstīm, lai veidotu ilgstošu sadarbību, kā arī atspoguļotu pilsētas nozīmi kopējā Eiropas kultūras mantojumā.
Par izvirzīšanu Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam 2014.gadā šogad cīnījās trīs Latvijas pilsētas – Cēsis, Liepāja un Rīga. Pagājušajā nedēļā starptautiskā žūrija 13 cilvēku sastāvā lēma par labu Rīgai, aiz strīpas atstājot abu pārējo pilsētu piedāvājumus. Nozīmīgs šis lēmums ir arī Alūksnei, kas, tāpat kā pārējās Vidzemes reģiona pilsētas, bija uzaicināta iesaistīties Cēsu pilsētas kultūras programmas veidošanā.
„Cēsis uzskatīja, ka pilsēta pati par sevi nevarēs piedāvāt tik plašu un daudzpusīgu programmu kā varbūt Liepāja vai Rīga. Lai aptvertu pēc iespējas vairāk kultūras jomas un spētu radīt pasākumu ciklu visa gada laikā, viņi savu piedāvājumu izvēlējās veidot ciešā sadarbībā ar citām Vidzemes pilsētām, tostarp arī ar Alūksni,” saka Alūksnes novada pašvaldības Kultūras un sporta nodaļas kultūras darba speciāliste Iveta Kovtuņenko, kas kopš pagājušā gada veica projekta „Cēsis – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” koordinatora pienākumus Alūksnē.
– Katrā no Vidzemes reģiona pilsētām viņi saskatīja savu stipro pusi, ko varētu izmantot daudzpusīgāka piedāvājuma radīšanā. Kā Alūksnes trumpi viņi saskatīja ilgās ziemas, kā arī ezeru pilsētas centrā. Balstoties uz šīm divām lietām, tad arī tika izstrādāta mūsu kultūras programma, kas vairāk bija orientēta uz visa novada kultūras vērtību apzināšanu. Rezultātā tapa ideja par diviem pasākumiem vasaras un ziemas saulgriežu laikā.
Par vasaras saulgriežu centrālo norises vietu izvēlējāmies Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzeju, kur var vilkt paralēles ar Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju. No latviskās sētas un amatniecības aktivitātēm pasākums turpinātos pilsētā pie ezera. Savukārt par ziemas saulgriežu pasākuma epicentru kļūtu Zeltiņu pagasta bijusī PSRS stratēģiskā kodolraķešu bāze. Vienkārši, kad šeit viesojās Juris Žagars ar savu asistenti, viņš uzsvēra, ka muižas un pilis Eiropā ir uz katra stūra, tāpēc lielāka vērtība būs tam, kas izceļas ar kaut ko unikālu un radošu. Tādu mēs saskatījām Zeltiņu kodolraķešu bāzi, kuras pasākumā nozīmīgu lomu plānojām atvēlēt ledus skulptoriem.
Kas ar to visu notiks tagad? Var teikt, ka pašu spēkiem mums šādus pasākumus noorganizēt nav iespējams, jo katram no tiem paredzētais finansējums bija vairāki desmiti tūkstošu latu, kas daudzkārt pārsniedz visiem novada pasākumiem kopā atvēlētos līdzekļus gadā. Zaudētāji mēs esam ne tikai naudas izteiksmē: projekta laikā bija paredzēti kursi, praktiskie darbi, pieredzes apmaiņa, semināru cikli, kā arī daudzas citas kultūras jomas speciālistiem nozīmīgas lietas.
Domājams, ka šajā gadījumā lielākā nozīme bija uzdrīkstēties pretendēt uz kultūras galvaspilsētas statusu, jo, cik sapratu, lēmums par labu Rīgai tika panākts vien ar pāris balsu pārsvaru. Cēsu izteiktā gatavība pievienoties Rīgas kultūras programmas piedāvājumam ar savējo ir reāla, taču, manuprāt, maz ticama. Ņemot vērā, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu ieguvusī pilsēta saņem noteiktu finansējumu, jaunu partneru iesaistīšana nozīmētu katrai aktivitātei paredzēto līdzekļu samazināšanu.
Katrā ziņā kultūras programmas izstrādāšanā ieguldīts liels darbs. Nav teikts, ka tālākajā nākotnē kāda daļa šo ideju nav īstenojamas pašu spēkiem, taču, ņemot vērā pašreizējo situāciju, gaidāmos budžeta samazinājumus un izskanējušos apgalvojumus par kultūras vietu prioritāšu sarakstā, šaubos, vai tas varēs notikt tik drīz.
