Viņdien mani laulātā draudz…, piedodiet, ienaidniece Antonija naktī izdzina uz ielas.
Viņdien mani laulātā draudz…, piedodiet, ienaidniece Antonija naktī izdzina uz ielas. Ko darīt, kur palikt? Ar mīļāko, ar savu Anniņu, arī esmu sagājis ragos. Kauns iet pielūgties. Iet pie kaimiņa un sirdsdrauga Toļika? Tā kā neērti traucēt viņa ģimenes mieru… Tad nu klimtu viens pats pa ielām kā tāds no mājām izdzīts suns. Apčī! Bet ārā sals, bet sirdī – pasaules gals. Eju pa vāji apgaismotu ielu un meklēju kādu ieleni. Nekā. Nevienas pašas! Domāju: būtu kaut miestā kādu patversmi bezpajumtniekiem uzriktējuši! Nava. Neesot mums bezpajumtnieku. Ziniet… nesenos laikos mūsu brīnumzemē arī seksa nebija. Tagad vismaz tas ir. Žēl tikai, ka laukos ieleņu pagaidām vēl trūkst. Vispār – kur skatās veselības ministrs! Man salst, nav kur pagulēt, bet visiem ir vienalga… Eju un purpinu… Nāk pretī smuka bābiņa. Prasa, ko ta es tā klimstot, lai ejot uz mājām. Atbildu: “Man nav māju.” Šī nogroza galvu. Par tādu runāšanu tūlīt izsaukšot man policiju. Sak, mūsu miestā nebūs te nekāda bezpajumtnieka tēlošana! Sabijos, ka izsauks vēl ar to policiju, tad būs jāskaidrojas, ka laulene izdzinusi no mājām, par ko, kāpēc, uz cik ilgu laiku. Tfū! Laižos lapās sānielā. Puteņo… Atkal skaļi domāju…
…par to, ka ministrs izziņojis, ka milzīgi sekos, lai mediķiem nebūtu aplokšņu algu, nebūtu kukuļu… Areče, tātad ir kukuļi, ja jau grib tos izskaust. Es jums teikšu tā. Ģimenes ārsts vai slimnīcas mediķis jums te nebūs nekāds aptiekāris, pie kura katru zāļu gramu var ar svariem izsvērt! Kā var izsvērt, cik šņaba man dienā jāizdzer, lai es justos laimīgs? Mums, cilvēciskām būtnēm, ziniet, nevajag lopu dakteru, mums vajag tādus, kas izprot mūsu dvēseles stāvokli… Un te es otrā ielas galā sadzirdu kādu saucam: “Prātiņ, nāc mājās!” Izsaukta tomēr policija? Nē, tā ir mana Antonija. Atnākusi pakaļ, lai vestu uz mājām. Paldies.
