“Publikas mīlestība? Man dzīvē to nācies izbaudīt gan tad, kad klājās ļoti labi, gan arī tad, kad bija ļoti, ļoti slikti,” saka dziedātājs Igo.
“Publikas mīlestība? Man dzīvē to nācies izbaudīt gan tad, kad klājās ļoti labi, gan arī tad, kad bija ļoti, ļoti slikti,” saka dziedātājs Igo. Viņš nešķiro koncertus atkarībā no tā, cik zālē ir klausītāju un cik dziesmu jādzied. To, ka mūzika ir māksla, pret ko nedrīkst izturēties pavirši, mūziķis uzsver vairākkārt.
“Ir reizes, kad cilvēki man saka: “Atnāc nodziedi tikai vienu dziesmu!” Tā nav tikai viena dziesma. Kad izej dziedāt, vienā dziesmā ieliec to pašu, ko citreiz, nodziedot desmit. Ja dari lietu godīgi un dziedi no sirds, nav atšķirības, cik cilvēkiem uzstājies. Un, ja tāds darbs nepatīk, tad labāk to nedarīt vispār. Bet, ja dari, tad pa īstam,” ir pārliecināts Igo. Vasarā dziedātājs koncertēja dažādos klubos. Kopā ar Kanādā dzīvojošo dziedātāju Lindu Marutu uzstājās “Liepājas dzintarā”, pēc tam koncertos Rīgā, Tukumā, Dobelē un Siguldā.
Sadarbība sākās nejauši
Iespējams, daudzi Igo un Lindu Marutu, dziedot duetā, redzējuši Latvijas neatkarīgās televīzijas raidījumā “LNT mūzikas video”, kā arī dzirdējuši radio. “Mūsu sadarbība sākās nejauši un turpinās loģiski,” stāsta Igo. Pērn vasarā, kad Igo dziedāja klubā “Četri balti krekli”, Linda Maruta pie viņa pienāca, lai iepazītos. Abi kopā paēda pusdienas, parunāja par Kanādu un Latviju. Jau tajā reizē radās ideja par kopīgiem koncertiem.
“Vajadzēja ierakstīt gabalu, lai cilvēkiem rastos priekšstats. No tā paša restorāna piezvanīju draugam un sarunāju studiju. Pēc dienas kopā ar Lindu ierakstījām man pilnīgi nepazīstamu dziesmu,” stāsta Igo.
Koncertos Lindai Marutai būs sava programma, Igo — sava. Duetā viņi dziedās divas vai trīs dziesmas. “Manā programmā izvēlēti labākie gabali. Vecās dziesmas dziedu visu laiku un visur. Bez tām nevar iztikt, jo cilvēki gaida,” atzīst Igo. “Zīlīte”, ko viņš dziedāja astoņdesmito gadu sākumā, Igo repertuārā ir joprojām. Katrā viņa albumā ir vairākas dziesmas, ko cilvēki neaizmirst gadiem ilgi.
Domā atkal pulcēt kopā “Remix”
Šobrīd Igo jaunu albumu negrasās izdot. “Pašlaik man tādas dabiskas izjūtas nav, un esmu nolēmis to neforsēt. Labāk, lai sajūtas nogulsnējas un mūzika nāk dabiskā veidā. Tad tas ir foršāk. Jo mūzika, ja ar to grib nodarboties kā ar mākslu, nevar būt ražošana. Ja mūzika nāk no sirds, cilvēki to labāk saprot, un tad dziesma dzīvo nevis pāris nedēļas vai mēnešus, bet gan gadiem un gadu desmitiem ilgi,” atzīst Igo.
Iespējams, šogad publika atkal varēs redzēt vienu no astoņdesmitajos gados Latvijā populārām grupām “Remix”. Igo stāsta, ka ir iecere sarīkot vienu vai divus lielus grupas koncertus. Vaicāts, ko katrs no “Remix” mūziķiem tagad dara, Igo atteic, ka katram ir savi projekti, arī muzikāli. “Uldis uzrakstījis mūziku izrādei. Žeņa Norvēģijā producē sievas mūziku. Aivars gan spēlē, gan ved uz Latviju dažādus māksliniekus no visas pasaules. Vilnis spēlē “The Hobos”,” skaidro Igo.
Pats Igo dzied koncertos un darbojas firmā SIA “Igo mūzikas menedžments” — organizē koncertus citiem mūziķiem, šogad — grupām “R. A. P.” un “Logo”, un dziedātājai Madarai Celmai. Viņš strādā arī ar projektiem, piemēram, “Radio SWH” projektu “Priekšnams”, kura laikā pa Latviju koncertturnejās devās četras grupas.
“Tas aizņem diezgan daudz laika — sakārtot visas šīs tūres un saskaņot prasības un iespējas. Paralēli tam man pašam ir divi līdz trīs koncerti nedēļā, dažkārt pat vairāki vienā dienā. Brīvs laiks ir tad, kad atslēdzu visus iespējamos telefonus vai arī aizbraucu uz laukiem,” atzīst Igo.
Interesantu darbu pietiek arī Latvijā
Kaut daudziem Igo vārds joprojām saistās ar Liepāju, viņš šajā pilsētā nedzīvo jau gandrīz piecus gadus. Līdz ar to Liepājā vairs nav ne mūzikas kluba “utt…”, ne restorāna “Pīle”. “Pārcelšanās uz Rīgu bija saistīta ar to, ka man sākās aktīvs darbs operā. Turklāt tajā laikā rīkoju daudzus lielus pasākumus Rīgā un ārpus tās. Liepāja zināmā mērā bija par seklu lidojumam, ko uzņēmu. Gribējās ko vairāk un nopietnāk, tāpēc nācās izvēlēties,” saka Igo.
Faktiski Latvija šovindustrijai ir pārāk šaura. Igo atceras vienu no savām dziesmām “Putj k svetu”*, kas savulaik kļuva par absolūto hitu Padomju Savienībā. “Ar šo dziesmu varēju braukt pa visu milzīgi plašo Krieviju un Ukrainu, jo dziesmas popularitātei nebija gala arī pēc trim gadiem. Tas ir kā ūdenī iemesta akmens efekts, kad apļi izplatās cits aiz cita. Latvijā tāda popularitāte ilgst tikai mēnešus, nevis gadus,” secina Igo.
Taču viņa teiktais nenozīmē, ka Igo atkal vēlas koncertēt Krievijā. Viņš nopietni nedomā arī par koncertturnejām Rietumeiropā. “Esmu dzīvojis un strādājis Amerikā. Astoņdesmito gadu otrajā pusē ar koncertiem izbraukāju Eiropu. Negribu teikt, ka nevēlētos to atkārtot atkal, taču pašreizējā situācijā neesmu to izvirzījis par galīgo mērķi. Darbu pietiek, un ir pietiekami interesanti tāpat,” atzīst mūziķis.
Uz skatuves atgriezās cilvēku dēļ
Koncerti sadedzina enerģiju. Un nav nozīmes, cik klausītājiem Igo dzied. “Protams, ir citāds emocionāls stāvoklis, kad tu joņo pa skatuvi un acīs griež prožektori, vai tad, kad sēdi telpā un dziedi 20 līdz 30 cilvēkiem. Taču tas, ko tu enerģētiski atdod no sevis, ir viens un tas pats,” atzīst mūziķis.
Tas, ka enerģētiskā saikne ir abpusēja, spēcīgi atklājās pēc autoavārijas, kurā cieta Igo. Viņš atzīst, ka pēc tam slimnīcā pavadītais laiks bija unikāls cilvēku attieksmes dēļ. “Vēstules, ko draudzene man lasīja priekšā, nāca simtiem. Tajās bija enerģija. Katrs vēstulītē bija rakstījis to, ko jūt. Arī tas man lika ātrāk celties kājās un atkal kāpt uz skatuves,” saka Igo. Viens no viņa grupas mūziķiem, basģitārists Edijs Dukurs atceras, kā kāda sieviete jau gados uz slimnīcu atnesa milzīgu zemeņu torti. “Klusītēm nolika, novēlot, lai Igo veseļojas, un aizgāja,” stāsta Edijs.
Igo atzīst, ka nav iespējams saglabāt visas tās dāvanas, ko viņš no cilvēkiem saņēmis vairāk nekā 20 gados, kopš dzied uz skatuves. “To, ko kādreiz man dāvināja Krievijā, pat ir grūti raksturot. Tur cilvēki ir kā traki uz visādām spēļmantiņām — lācīšiem, sunīšiem, lellītēm. Jāsaka godīgi, ka tas viss lēnām pazūd. To vienkārši nav iespējams saglabāt,” atzīst Igo.
Viņš arī sapratis, ka vairs nekad dzīvē nelasīs pielūdzēju savulaik sūtītās vēstules. “Bija laiki, kad dienā nāca 10 līdz 15 vēstules. No Vācijas vien saņēmu 500. Katrā vēstulē bija kāds stāsts un vēlēšanās sarakstīties, iegūt manu fotogrāfiju vai vismaz parakstu. No Padomju Savienības atsūtītajām vēstulēm adrese bija “Pevcu Rodrigo Fominsu”*. Un viss. Vairāk nekā. Taču vēstules mani tāpat atrada,” atceras Igo.
Tām meitenēm, kuras par Igo jūsmoja astoņdesmitajos gados, nu jau pašām ir lielas meitas. Un arī viņas nāk uz koncertiem. “Ja katrā jaunajā albumā ir divas vai trīs dziesmas, kurām cilvēki zina vārdus un ko mierīgi var atskaņot pēc diviem gadiem, tad viss ir kārtībā,” saka Igo.
* “Ceļš uz gaismu”
* “Dziedātājam Rodrigo Fominam”
