Šovakar Lejasciema estrādē tradicionālā draugu saietā (neoficiāli sauktā par “Pincikāju” festivālu) svinēs aktiera Gunta Skrastiņa dzimšanas dienu.
Šovakar Lejasciema estrādē tradicionālā draugu saietā (neoficiāli sauktā par “Pincikāju” festivālu) svinēs aktiera Gunta Skrastiņa dzimšanas dienu. Tā notiek jau piekto gadu pēc kārtas, un parasti kopā pulcējas vairāk nekā 3000 cilvēku. Lejasciems par svinību vietu izraudzīts tāpēc, ka šeit ir G.Skrastiņa vasaras mājas “Pincikājas”. Guntis uzsver, ka viņam savā dzimšanas dienā gribas nevis saņemt dāvanas, bet dāvināt pašam. Tāpēc arī būs tradicionālais koncerts un balle.
“Lai tādu pasākumu noorganizētu, ir diezgan lielas klapatas un kreņķi, Tas notiks jau piekto reizi, taču viss būs kā pirmo reizi. Man vienmēr bijis skaidrs, ka visu nosaka cilvēku attieksme. Šovasar, līmējot afišas, jutu, ka cilvēkiem interese ir. Pat krievu tautības cilvēki piestāja, lasīja, apvaicājās. Tad arī ir vēlēšanās kaut ko rīkot. Parasti jau vēlas, lai ballē skan šlāgeri, lai var dziedāt līdzi. Taču esmu nonācis pie secinājuma, ka koncerta programma jāsabalansē, lai arī jauniešiem būtu interesanti. Tāpēc mani viesi ir bijušas grupas “Turaidas Roze”, “Credo” un šogad dziedās “Autobuss debesīs”,” stāsta Guntis. Balle arī esot vienreizēja iespēja satikt vienuviet tik daudz cilvēku. Esot jauki apzināties, ka palīdzējis radīt iespēju plašam ļaužu lokam jauki atpūsties līdz rītausmai.
Viņa karstākā vēlēšanās – lai tikai laiks būtu labs. Ja līst kā pa Jāņiem, tad gan “būs vakars uz ezera”. Taču līdz šim visus līdzšinējos četrus gadus laiks dzimšanas dienas gaviļnieku ir lutinājis.
Katru gadu viņš izdomā kādu intrigu, lai paši asprātīgākie uz balli varētu nākt bez biļetēm. Bez tādām ēverģēlībām jau Guntis nebūtu Skrastiņš (un otrādi). Vienugad biļetes nebija jāpērk tiem, kas uz balli nāca ar ziediem. Citā reizē par pazīšanās zīmi kalpoja sarkans lakatiņš un lente, tad propellers, droška. Šogad – motocikls ar blakusvāģi. Braucējus sagaidīšot pūtēju orķestris. Bet varbūt tomēr izdevīgāk pirkt ieejas biļeti uz pasākumu, jo tad būs iespēja piedalīties loterijā un laimēt vienu no piecām mašīnām.
Pilsētā zūd dzīvesprieks
Guntis stāsta, ka gandrīz visas vasaras pavada Lejasciemā savās “Pincikājās”. Viņa darba specifika ir tāda, ka darbdienas viņam brīvas, bet nedēļas nogales – aizņemtas. Taču arī citos gadalaikos kaut uz pāris dienām griboties izlauzties no Rīgas un pabūt lauku klusumā.
“Ja darba dēļ nevajadzētu, es nemaz negribētu dzīvot lielpilsētā. Kad no laukiem atgriežos Rīgā un Juglā ieraugu deviņstāvu debesskrāpjus, man iekšā viss sagriežas. Laukos ir brīnišķīga aura,” saka Guntis.
“Pincikājās” viņš nenodarbojas ar intensīvo lauksaimniecību, netur mājlopus. Tiesa, ciemos nāk kaimiņu suņi – Rabuss un Džipis. Viņi tiek reizēm pacienāti ar desu. Guntim patīk novērot dabu un putnus. Viņš neaizraujas ar puķu stādīšanu pie mājām, tāpēc pagasta sakoptības skatē, redzot “Pincikājas”, daudzi teikuši, ka te tak neesot ko redzēt. Tās puķes, kas esot ap māju, Gunta sieva stādījusi, bet viņam pašam gribas tikai zaļu mauriņu bez taciņām, lai tāpat vien var staigāt, uz kuru pusi gribas.
“Man ir pieci hektāri zemes gar ezeru. Šogad esmu visu sakopis. Ir veikta meliorācija. Visur ir mauriņš. Es regulāri pļauju zāli ar savu traktoriņu. Palīdz arī mani bērni – dēls un meita. Divarpus hektāros zemes iesēti ziemāji, būs kolosāla labība. Augustā vajadzēs kult,” stāsta saimnieks.
Un vēl Guntim “Pincikājās” ir gulta, kurā reiz nakšņojusi Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga. “Astoņdesmitajos gados, kad mans brālis Imants Skrastiņš ar Raimondu Paulu brauca koncertēt uz Kanādu, viņi tur apmetās pie Vairas Vīķes – Freibergas. Kad viņa atbrauca uz dziesmu svētkiem Latvijā, savukārt apmetās manās mājās. Tagad gulta, kurā viņa nakšņoja, ir vēsturiska,” smaida Guntis. Ar lepnumu viņš stāsta, ka “Pincikājās” esot arī prezidentes bilde ar veltījuma tekstu speciāli Guntim.
Esmu pilnīgi brīvs
Pēc Jaunatnes teātra likvidēšanas Guntis vēl trīs gadus Nacionālajā teātrī spēlējis divas vai trīs lomas. Bet tagad viņš no šīs mākslas jomas jau sen ir projām.
“Esmu pilnīgi brīvs. Tā ir fantastiska sajūta. Vari plānot savu laiku. Man ir darbs televīzijā, ir koncerti. Paldies Imantam Kalniņam, “Turaidas Rozei”, kuru koncertus vadu. Man ir sava grupa “No pusvārda”. Kopā ar mūziķiem uzstājamies slēgtajos pasākumos. Darba pietiek. Novembrī braukšu uz Taizemi. Televīzijā top jauns raidījumu cikls. Man deva iespēju izvēlēties Taizemi vai Tunisiju. Izvēlējos pirmo. Skatīšos un stāstīšu citiem par šo zemi,” saka Guntis.
Viņš ir iemantojis popularitāti arī kā televīzijas spēles “No pusvārda” vadītājs. “Šī spēle ir pirkta no Anglijas. Daudzi varbūt nemaz to nezina. Raidījuma veidotāji paši meklē sponsorus. Gadā par licenci jāmaksā 20 000 latu. Latvijas televīzijā spēli raida ceturto gadu. To izturēsim, un tad liksim punktu. Jādomā kaut kas jauns,” atklāj Guntis. Viņš saka, ka nevar pieļaut situāciju, kad jūtas kādā jomā izsmelts, kaut arī “nauda nāk regulāri”. “Tas ir tāpat kā nevar visu laiku ēst piena zupu,” ironizē viņš.
Šīs spēles dēļ Guntim reizēm nākoties uzklausīt pārmetumus: ko tu tur ņemies! Bet kā lai neņemas? Kā citādi lai palīdz kautrīgajiem latviešiem atraisīties? “Es labāk palieku zaudētājos kā raidījuma vadītājs. Lai tikai dalībnieki atraisās! Lai gan citreiz arī kādu nākas piebremzēt. Tā gadījās ar kādu Saeimas deputātu. Bija tā, ka – nenāc tuvu. Tad vajadzēja atrast taktiskus vārdus, lai cilvēku noliktu vietā,” atzīst viņš. Un uzsver, ka šī spēle ir domāta, lai skatītājam rādītu pazīstamus, populārus cilvēkus. Tieši tāpēc katru pirmdienas vakaru Guntis velta, lai sazinātos ar potenciālajiem raidījuma dalībniekiem.
Patīk nemākslotas attiecības
Ar gandarījumu Guntis atceras piedalīšanos svētku koncertos, kas bija veltīti Rīgas 800 gadu jubilejai. “Tā bija brīnišķīga sajūta,” viņš saka. Un atzīst, ka patīk nemākslotas attiecības. Tādas valdīja Rīgas lielo svētku laikā. Bija sajūta, ka galvaspilsēta pieder laukiem, lauku cilvēkam, kāds savā būtībā ir latvietis.
“Lauku cilvēki ir visjaukākie. Smalki kungi nevar tiem līdzināties. Man nekad, vadot pasākumus, nav bijusi pieņemama it kā cilvēkiem pāri stāvoša attieksme. Es labāk ļaušos būt muļķa lomā, taču celšu godā otru cilvēku. To, kas ir atnācis uz pasākumu. Pārākuma sajūta nekur neder,” atklāj Guntis.
Viņam svarīgi mīļi parunāties ar cilvēkiem arī ikdienā. Laukos ir cilvēki, pie kuriem viņš labprāt ciemojas kaut īsu brīdi. Tā aktieris gūst emocijas, kas piepilda sirdi un tur paliek.
“Rīgā tagad ir populāri rīkot dažādas prezentācijas. Un tad redzi, ka cilvēku starpā ir liekuļošana. Kamēr ir augstā amatā, citi klanās, pienes kafiju. Kad no amata ir projām, tad vairums bijušo priekšnieku negrib pat pazīt. Tās ir falšas attiecības. Kad tajā vidē tiec, tad nejūties laimīgs. Man patīk vienkāršība,” uzsver viņš.
Sirdī joprojām lolo Jaunatnes teātri
“Tāda teātra, kāds bija agrāk, tādu skolotāju, kursabiedru, režisoru, – tā vairs nav. Ādolfs Šapiro, Rūdolfs Plēpis, Uldis Pūcītis – viņi radīja teātri, kuru slēdza, un viss! Skumji. Tādā teātrī, kāds Latvijā ir tagad, es nestrādāšu. Man vairs nav gandarījuma. Spēlēt spēlēšanas pēc? Agrāk daudz ko varēja pateikt zemtekstos, tagad ir visatļautība. Katrs var darīt, ko grib. Nav nekādu kritēriju. Kāds traktorists, kam kabatā ir 50 000 latu, var piedāvāt iestudēt izrādi, un viņam šo iespēju dos,” sūkstās Guntis.
Noskatoties jauniestudētās izrādes Rīgas teātros, viņam nerodoties labdabīga skaudība. Tieši otrādi. Parasti ir sajūta – “paldies Dievam, ka es tur neesmu”! Iespējams, tas tāpēc, ka aktieris jūtas savulaik pietiekami izspēlējies teātrī. Negribas atgriezties. Kaut vai tāpēc vien, ka 15 gadus spēlēts Jaunatnes teātrī pie izcila režisora. Tā, kā bija, vairs nebūs. Bet citādi nemaz vairs negribas. Liekoties, ka tagad aktiera darbs teātrī norit kā rūpnīcā. Bez asinīm, bez asarām, bez gandarījuma. Mēģinājumos aktieri pa skatuvi staigā ar mobilajiem telefoniem un nevar vien sākt darbu.
Tajā pašā laikā Guntis atzīst, ka daudzi kolēģi, kas dažādu apstākļu sakritības dēļ paliek bez teātra, jūtas kā no laivas izmesti. Un tā arī neatgūst līdzsvara sajūtu. “Ir jājūt cilvēki. Reizēm ir patīkami būt tuvumā, bet reizēm gribas ātrāk tikt projām. Es jūtu robežu. Ja liekas, ka esmu malā nostumts, ka ar mani nerēķinās, pārņem mazvērtības sajūta. Tas ir tāpat kā ar koncertiem, ja publika neatnāk. Koncerta rīkotāji atvainojas, aizbildinās ar slikto laiku: ja koncerts būtu noticis vakar, būtu citādi. Tas ir smieklīgi. Ir jau dažam bieza āda, bet es tā dzīvot nevarētu. Ja teātrī man dod lomas, kurās ar mietu jāskrien pa skatuvi, tad jāmeklē citas pašizpausmes iespējas,” klāsta Guntis.
Tagadējie aktieri esot citādāki nekā vecā gvarde. Visi kaut kur piestrādā. Citādi nevar izdzīvot. Daudz kas atkarīgs no cilvēka būtības. Dailes teātra aktieris Juris Žagars ir ar apgriezieniem, intensīvu iekšējo “temporitmu”. Cits neprot par sevi pastāvēt, toties ir iekšēji bagāts aktieris. Visi nav vienādi. Turklāt mēdz notikt brīnumi. Gadiem ilgi aktierim nav lomu, nav iespēju sevi pierādīt, un te pēkšņi, skaties – uzplaukst! Reizēm ir vērts gaidīt savu veiksmes stundu. Vēl jo vairāk tad, ja aktieris nejūtas pietiekami izspēlējies.
Vairāk problēmu ir aktrisēm, kas paliek bez lomām, bez teātra. Maz tādu kā bijusī Nacionālā teātra aktrise Vizma Kvēpa, kas spējusi sevi lauzt. Izgājusi bezdarbnieku apmācības kursus un sākusi strādāt pilnīgi ar teātra mākslu nesaistītā profesijā.
Zina ilggadēja mūža formulu
Intrigas vienmēr bijušas saistītas ar aktiera mūžu, teātri. Guntim reiz ilggadēja mūža formulu uzticējis simtgadnieks Ēvalds Valters. Viņš teicis – laid pār galvu visas tās klačas, kamēr citi bļaustās, paskaties ārā pa logu, kā vējš pūš, kā putniņi čivina, kā saules stari krīt. Ē.Valtera uzskats – līdzko cilvēks pakļaujas citu domām, uzreiz iekļūst intrigu vilnī. Un tad jau vairs nevar normāli dzīvot un strādāt.
Vērojot situāciju Latvijas teātros, esot sajūta, ka kaut kam jāmainās. Iespējams, mainīsies teātru attiecības ar aktieriem. Spēkā būs īslaicīgi darba līgumi. Nav jēgas uzturēt milzīgus aktieru štatus un pietiekami nenodarbināt cilvēkus.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Guntis Skrastiņš.
Vecums: 27.jūlijā paliek 48 gadi.
Dzimis: Rīgā.
Izglītība: 1976.gadā beidzis Teātra fakultāti Konservatorijā kā Jaunatnes teātra aktieris.
Nodarbošanās: aktieris.
Ģimene: pēc trīs gadiem būs sudrabkāzas ar sievu Elitu; meita Asnate beigusi 9.klasi, dēls Oskars 11.klasi Rīgas angļu humanitārajā ģimnāzijā.
