Muzeju naktī būs svētki “Anniņās”.
Muzeju naktī būs svētki “Anniņās”
Skaistākais laiks Gaujienā drīz beigsies, jo tieši lapu plaukšana tajā ir īpaša. Kad koki vēl nav salapojuši, var redzēt apkārtnes reljefu. Jāzeps Vītols ne velti teicis: “Gaujiena ir mana paradīze.” Ar šādu nosaukumu notika sarīkojums komponista 145. dzimšanas dienai un būs arī koncertuzvedums Muzeju naktī. Par to un muzeju – sarunā ar muzeja vadītāju Jāni Krišjāni.
Muzeju nakts ir svētki darbiniekiem un apmeklētājiem vai tikai savdabīgs pasākums, kas ieinteresē vairāk cilvēku iegriezties apskatīt ekspozīcijas un izstādes?
Domāju, ka Muzeju nakts mums visiem būs svētki. Katrā ziņā pasākumi nebūs vērsti uz cilvēkiem no citurienes. Tādu pie mums noteikti būs maz, lai gan vienmēr kāds iebrauc. Tāpat kā Jāzepa Vītola Mūzikas dienas arī Muzeju nakts vairāk ir domāta tiem, kas tajā piedalās. Pagājušajā gadā Latvijā bija akcija “Francijas pavasaris”, šogad ir “O, Vācija!”, tāpēc Muzeju naktij izraudzīta devīze “Komm morgen wieder!”, kas latviski skan: “Nāc atkal rīt!” Es piedalījos devīzes konkursā, kurā ieguvu otro vietu. Muzeja darbinieku gada sapulcē balsošanā tika noteikta labākā. Manai devīzei bija izraudzīti Gētes vārdi: “Mirkli jel kavējies, tu esi skaists!”. Muzeju nakts pasākumam “Anniņās” ir nosaukums “Mahlzeit!”, kas nozīmē “Dievs, svētī!”. Vācijā tā saka, novēlot labu apetīti. Taču Jāzeps Vītols savās vēstulēs sievai Annijai vēlējumu lietojis plašākā nozīmē. Ar “Mahlzeit!” viņš tās sāk un beidz, reizēm tas rakstīts šķērsām pāri visai vēstulei. “Anniņās” būs muzikāla makšķerēšana dīķī, zupas vārīšana lapenē un viesu gaidīšana. Pēc koncerta tiks aizdegtas lāpas, varēs laivā vizināties pa dīķi, vērot sikspārņus un iesaistīties kāršu spēlē ar pašu Jāzepu Vītolu.
Tas nozīmē, ka “Anniņās” gaidāma vakarēšana kopā ar komponistu un Anniju, kā tas bijis jau vairākos citos pasākumos?
Jā, Vītols būs noteikti. Šķiet, ka būs arī Annija. Man ir portretiska līdzība ar komponistu, tāpēc šī loma ir jāuzņemas.
Kā pašam liekas, vai jums ir tikai ārēja līdzība? Varbūt sajūtat arī garīgu jeb dvēseles radniecību?
Jā, tā sajūta ir dīvaina. Protams, nekāda radniecība starp mums nepastāv. Esmu daudz lasījis par Vītolu, un arī viņš pats ļoti interesanti raksta. Vītols daudzkārt nav saprasts vai ir pārprasts, tāpēc viņa dzīve nav bijusi viegla. Toties viņa ietekme mūzikas attīstībā ir bijusi lielāka nekā Rainim literatūrā. Diez vai mums ir otra tik ietekmīga personība, turklāt ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā, Igaunijā, Polijā, Zviedrijā.
Latvijā ir tikai viens memoriālais muzejs Jāzepam Vītolam – tās ir “Anniņas”. Vai ir pareizi, ka tikai pagasta pašvaldībai ir jādomā un jārūpējas par to?
Protams, vienmēr var vēlēties lielāku valsts ieinteresētību. Jāzepa Vītola vārdā ir nosaukta Latvijas Mūzikas akadēmija, tomēr mazliet smieklīgi tas ir, ka vienīgais akreditētais muzejs komponistam ir Gaujienā. Turpretim Rainim ir četri muzeji. Informācija par Jāzepu Vītolu ir izkaisīta. To atrast ļauj vienotā datu bāze bibliotēkām, tāda tiek veidota arī muzejiem. Komponista piemiņu saglabāt “Anniņās” palīdz Vītolu mantiniece Zīles kundze. Pēc mājas nodegšanas 1988.gadā jaunuzceltā būve ir reģistrēta uz pagasta padomes vārda, bet tā atrodas uz Vītola zemes.
Kas būtu jādara, lai muzeju apmeklēt un pasākumus rīkot tajā varētu arī ziemā. Šobrīd ēkas otrais stāvs nav apkurināms, tāpēc aukstākā laikā tur uzturēties nav patīkami.
“Anniņās” ir jāveic rekonstrukcija. Protams, ir vajadzīga apkure. Taču, lai ēkā turētos siltums, ir arī vajadzīgs noņemt dēļu apšuvumu un siltināt sienas. Tas nozīmē, ka māju vajadzētu atjaunot tā, lai tā būtu piemērota dzīvošanai.
Muzeja akreditācijā tika uzsvērts, ka nepieciešams mainīt ekspozīciju. Kādu veidot jauno ekspozīciju? Tās koncepcija atbilstoši muzeja misijai būtu jāizstrādā profesionālim. Proti, mērķis ir saglabāt Jāzepa Vītola mantojumu, iesaistot to aktīvā, mūsdienīgā apritē. Mums būtu vajadzīgs profesionāla mūziķa padoms, lai varētu stāstīt vairāk kā par komponistu, atskaņot viņa mūziku labā kvalitātē.
Kāda ir prognoze, vai un kad varētu būt jauna ekspozīcija un ēkas rekonstrukcija?
Protams, tiks izstrādāti projekti, lai mēģinātu piesaistīt finansējumu. Turklāt ir izveidots Gaujienas J.Vītola fonds, par kura finansiālu atbalstu varētu domāt un lemt. 2013.gadā būs komponista 150 gadu jubileja, kas būs starptautiska līmeņa pasākums. Tam varētu saņemt arī valsts atbalstu, bet, protams, jābūt aktīviem un jārosina, piemēram, izkalt lata monētu ar Jāzepa Vītola attēlu.
Kā un kāpēc kļuvāt par muzeja vadītāju?
Tā bija apstākļu sakritība. Gadījums vai varbūt liktenis? Turklāt varu būt pateicīgs liktenim, ka te ir cilvēki, ar kuriem ir prieks kopā strādāt. Šādā darbā citam cits ir jāatbalsta. Protams, katrs veic savu darbu, bet ir nepieciešams kontaktēties, sadarboties. Ļoti nozīmīgs ir pašvaldības atbalsts. Lai gan tas liekas pats par sevi saprotams, visur tā nav. Muzejs tomēr nav pelnoša iestāde. Bet diez vai visu vajag komercializēt. Protams, jaunas darba formas ir jāmeklē. Pasaule mainās, tomēr negribu ticēt, ka vienmēr un visur svarīga ir nauda.
Kā liekas, vai visi gaujienieši ir bijuši “Anniņās”?
Domāju, ka ne. Gan jau ir arī kāds, kas te nav bijis. Informācija par muzejā notiekošo un pasākumiem ir pagasta mājas lapā internetā, arī pašvaldības avīzītē. Šopavasar ir izveidota arī mājas lapa “www.muzeji.lv”, un vēl citur ir informācija par “Anniņām”, kas varētu ieinteresēt.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Jānis Krišjānis.
Dzimšanas vieta, laiks: Vecpiebalga, 1954.gada 17.jūnijs.
Izglītība: augstākā, Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultāte.
Nodarbošanās: J.Vītola memoriālā muzeja vadītājs.
Ģimenes stāvoklis: precējies, četri bērni.
Vaļasprieks: lasīt grāmatas par vēsturi.
Dzīves moto: “Nelauz to, ko neesi gatavojis! Un nelauz arī to, ko esi gatavojis!”
