Tas, ka sievietes dara vīriešu darbus, mūsdienās vairs nav nekāds retums. Tomēr vai sieviete var remontēt mašīnu vai motociklu, montēt riepas un staigāt eļļās noziestām rokām? Var! Pierādījums tam ir 22 gadus vecā Anta Baidekalne no Ziemera pagasta! Ignorējot apkārtējo izbrīnu un neizpratni, viņa šovasar absolvēja Rīgas Tehniskās universitātes automobiļu nodaļu. Antai bija tas gods būt pirmajai un šobrīd vienīgajai daiļā dzimuma absolventei skolas vēsturē.
Lielākais atbalsts – ģimene
“Pirmā apziņa, ka tehnika ir tas, kas mani interesē, radās 8.klasē. Lai gan jau bērnībā man patika runāt ar brāli par tehniskām lietām, skatīties pārraides par auto un palīdzēt tētim auto remontdarbos. Pilnīgu pārliecību, ka auto ir mana joma, guvu skolas rīkotajās Ēnu dienās, kuru laikā viesojos vienā no Alūksnes autoservisiem. Atbraucot mājās, vienkārši staroju. Taču pēc pamatskolas absolvēšanas tomēr vēl nesadūšojos doties mācīties un turpināju izglītoties vidusskolā. Vienu gadu nomācījos un sapratu, ka tomēr gribu veidot savu dzīvi citādāku, un izlēmu doties mācīties uz Rīgu par automehāniķi,” stāsta Anta un atklāj, ka viņas kārei uz auto un moto ir skaidrojums.
“Man ir dvīņu māsa, un, kad mamma mūs abas gaidīja, tad ultrasonogrāfijā nebija nosakāms mans dzimums, jo biju paslēpusies aiz māsas. Mamma tajā brīdī sapņoja par puisīti un meitenīti, domādama, ka es varētu būt puisis. Domāju, ka viņa ar savu domu spēku mazliet manī radīja šo vēlmi izvēlēties kaut ko tādu, sievietei tik neraksturīgu,” atklāj jauniete. Tieši ģimene vienmēr bijusi viņas lielākais balsts un nekad nav pārmetusi viņas izvēli. “Manā ģimenē ir uzskats, ka jebkurš no mums drīkst darīt, ko vēlas, ja vien tas viņu dara laimīgu,” saka Anta. Viņa domājusi par sabiedrības aizspriedumiem un bažījusies, ko par viņu padomās, līdz samierinājusies, ka no tā neizbēgt.
No auto uz moto
Jau pirmajā skolas dienā tehnikumā Anta sapratusi, ka izdarījusi pareizo izvēli. Mācīties viņai ļoti patika. “Grūti mācīties nebija. Mācījos starp puišiem, taču vienmēr jutos kā zivs ūdenī. Skolā lielākoties mācīja teoriju, ko ļoti labi apguvu, taču praktisko iemaņu bija maz, vismaz man gribējās vairāk. Mācoties otrajā kursā, sāku strādāt autoservisā kā auto rezerves daļu pārdevēja, pēc pusotra gada strādāju jau kā autoservisa meistare-pieņēmēja.
“Vīriešus varu iedalīt trijās kategorijās –
vīrieši, kuriem mana profesija ir nepieņemama, vīrieši, kuriem ir vienalga, un vīrieši, kuri apskauž un lepojas.”
Anta Baidekalne
Nostrādājot divus gadus autoservisa birojā, apjautu, ka alkstu pēc tehnikas un skrūvēšanas, tāpēc darbu pametu,” stāsta Anta. Taču liktenis izspēlēja savu spēli un Anta atkal nonāca servisā. Šoreiz gan sirdij tīkamākā vietā – motociklu servisā. “Pati braucu ar motociklu, un kā jau tehnikai – reizēm vajag remontu. Tā nu kādā darbdienas vidū mehāniķa kombinezonā un mazliet nošmulētu seju devos uz motoservisu. Motoservisa priekšnieks bija patīkami pārsteigts un jautāja, kādi ir mani nākotnes plāni. Pēc mūsu īsās sarunas sekoja darba piedāvājums. Man ļoti patīk darbs motoservisā, un jūtu, ka pamazām tuvojos savam sapnim kļūt šajā jomā par profesionāli,” pauž Anta.
Nav zaudējusi sievišķību
Par spīti vīrišķīgajam darbam, Anta nav zaudējusi savu sievišķību. “Es esmu sieviete, lai kāds arī būtu mans darbs. Pat darba kombinezonā, nedaudz nošmulētu seju un atslēgu rokās esmu sievišķīga, nemaz nerunājot par to, ka izeju no servisa ārā. Neesmu aizmirsusi, kā jābalansē uz augstiem papēžiem, arī kleitas skapī nav pārklājis kāds puteklis. Reizēm tikko iepazīti cilvēki nemaz nevar uzminēt manu nodarbošanos un parasti tas ir liels pārsteigums. Nekas par to ikdienā neliecina, ja neskaita saturīgas sarunas par tehniskām lietām,” stāsta Anta. Uz jautājumu, vai vīrišķīgais darbs nebiedē pretējo dzimumu, Anta atcērt, ka nebūt ne. “Man grūtāk atrast kontaktu ir tieši ar sievietēm, jo nerunāju par viņām aktuālām tēmām jeb sieviešu populārākās aprunāšanas tēmas man ir vienkārši mazsvarīgas. Vīriešus varu iedalīt trijās kategorijās – vīrieši, kuriem mana profesija ir nepieņemama, vīrieši, kuriem ir vienalga, un vīrieši, kuri apskauž un lepojas. Pēdējā laikā vīrieši, uzzinot manu profesiju, ir patīkami pārsteigti.” Brīžos, kad Anta nav servisa kombinezonā, viņa velta laiku mācībām Rīgas Tehniskajā universitātē, brauc ar motociklu un spēlē hokeju. “Ceru arī, ka šoziem varēšu atrast laiku un aizsākt vēl vienu savu sapni, proti, uzsākt mācīties autodriftu, jo pēc pāris mācību reizēm vasarā ar tam speciālu sagatavotu auto āķis lūpā,” saka Anta.
Jādara tas, kas sirdij tuvāks
Šobrīd jaunietes mērķis ir attīstīties un papildināt savas zināšanas tieši motociklu remonta jomā un kļūt par meistari. “Man ikkatru darbdienu darbs ilgst apmēram 10 līdz 13 stundas dienā un bieži vien arī sestdienās. No rīta līdz vakaram darba kombinezonā, viens motocikls pēc otra. Bet es zinu, ka tas viss ir tikai mana prieka un attīstības dēļ, un, ja par to vēl maksā, par ko tad vēl sūdzēties,” viņa smej. Anta ir pārliecināta, ka dzīve jādzīvo ar domu, ka tu dzīvo vienīgo reizi un otras iespējas nebūs. Viņasprāt, ir bezjēdzīgi mācīties un darīt to, kas sirdij nav tīkams, jo tas nozīmē, ka tikai eksistējam, nevis baudām dzīvi. “Nav lielākas laimes, kā savu dzīvi veltīt savam mērķim un dzīves pēdējās minūtēs apgalvot, ka dzīvots nav veltīgi,” mudina Anta.
