Ir sācies jauns gads – jauna laika skaitīšanas sistēma, kad dienu uzskaiti sākam atkal no gala. Un tā gadu no gada, nemitīgi un visu laiku. No ierastā laika ritējuma vilciena izkāpj tikai tie, kuriem tas nolemts, un iekāpj tie, kuriem pienācis laiks iekāpt. Bet ko darām mēs, pārējie?
Tas laikam ir jautājums, uz kuru atbilde jārod katram pašam. Atrod tie, kuri meklē – un, starp citu, arī ne vienmēr uzreiz atrod, jo jānobrauc garš, reizēm pat ļoti garš ceļa gabals, lai nonāktu pie īstās atklāsmes. Dažiem paveicas un atbildes pašas skrien pretim. Tajā pašā laikā ir arī tādi, par kuriem var teikt: kaut ar mietu pa galvu, tāpat neko nesaprot! Jeb – nespēj saskatīt zīmes, ko dzīves ceļā sūta. Tomēr, manuprāt, arī tā ir kā mācība, jo tas nozīmē, ka nekas vēl nav beidzies un turpinājums sekos – vienkārši jāturpina braukt savs ceļa gabaliņš.
Domāju, ļoti daudziem, sākoties jaunajam gadam, ir kāda apņemšanās no sērijas “es vairs nedarīšu to un to” vai gluži pretēji – “sākšu darīt to un to!” Vai tā ir… ? Bet godīgu atbildi, lūdzu …! Atzīstos – man katru gadu nav, bet šogad ir viena apņemšanās, ko ļoti vēlos īstenot. Jautāsit, kāda? Hmm, laikam vēl neesmu tik drosmīga, lai to atklātu… Bet vienu gan varu teikt – ja pašam ir ticība, ka izdosies, un vēlme īstenot, tad līdzi nāk pārliecība, ka patiesi izdosies! Jābūt tikai nedaudz pacietībai…
Man nesen bija saruna ar kādu paziņu par to, cik ērti cilvēks jūtas savā ierastajā komforta zonā, un par to, cik ātri un negribīgi ierastais ērtums pazūd, ja kaut kas mainās. Paziņa palika pie viedokļa caur dusmām, ka visi citi vainīgi, ka noticis tā un tā. Bet patiesībā, manuprāt, ir pavisam citādāk. Lai cik grūti kādā situācijā nebūtu – arī tad, ja tiec izmests no ierastās komforta zonas – grūtības norūda. Ja kāds potenciālais “sliktais” nebūtu rīkojies slikti, tu nesaņemtos dzīvē ko mainīt, jo maz būtu to, kuri paši saņemas to izdarīt. Tādēļ patiesībā mums jābūt pateicīgiem arī šādiem “sliktajiem”, kuri piespiež izkāpt no ierastās komforta zonas. Jo, pateicoties viņiem, ir iespēja mainīties. Kad paziņas dusmas būs noplakušas, domāju, mēs pie šīs sarunas atgriezīsimies.
Jums, mīļie lasītāji, jaunajā gadā novēlu – palikt savā komforta zonā un vairot tās labklājību, bet tiem, kuriem nāksies no tās izkāpt un dzīvē ko mainīt: lai pietiek drosmes, pacietības un uzņēmības to izdarīt, jo tas noteikti būs tā vērts!
