Pededzietis Guntis Krapāns šodien Pededzes pamatskolā tiksies ar skolēniem, lai kā aculiecinieks stāstītu par Latvijas neatkarības atgūšanā svarīgajiem 1990.gada notikumiem.
1990.gada janvārī Guntis bija starp barikāžu dalībniekiem Rīgā, bet 4.maijā ar saviļņojumu gaidīja Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu lēmumu par neatkarīgo Latviju. Janvārī viņš kopā ar kolēģiem no mežniecības bija Dzirnavu un Strēlnieku ielu krustojumā, sargāja toreizējo Starptautisko sakaru centru. “Toreiz biju jaunāks un pārgalvīgāks – biju gatavs piedalīties arī atbruņošanas operācijās, tomēr tā bija nevardarbīga sacelšanās,” atminas G.Krapāns. Viņš turpina dzimtas amatu, strādājot mežsaimniecībā, un neslēpj, ka darbs ir arī viņa dzīvesveids. Cilvēkos viņš augstu vērtē labestību, godīgumu, patīk cilvēki ar atvērtu sirdi, bet nepatīk tie, kas ir ieciklējušies uz vārdu “krīze”.
– 1990.gada 4.maija deklarācija bija kulminācijas punkts latviešu tautas Trešajai atmodai un Dziesmotajai revolūcijai, kad cerības par neatkarīgu Latviju pārtapa īstenībā. Ar kādām emocijām jūs atminaties šo laiku?
– Viņi bija pirmā sasaukuma deputāti un visi bija saistīti ar komunistiem. Tas ir tāpat kā tagad – nevari tikt augstā amatā, ja biogrāfijā nav atbilstoša partejiskā stāža. Tomēr 1990.gada 4.maijā visi šie deputāti nobalsoja tā, kā tauta vēlējās – par brīvu Latviju, lai arī sirdī kāds varbūt vēlējās citādāk. Toreiz deputāti nebija korumpēti vai bagāti ar dažādiem īpašumiem – viņi redzēja tautas noskaņojumu un pieskaņojās tam. Man visspilgtākās emocijas bija 1990.gada janvārī, kad braucām Rīgā uz barikādēm. Toreiz tauta sacēlās, jo saprata, ka tā turpināties nedrīkst – tā bija cilvēciska reakcija pret OMON īstenoto vardarbību, ieviešot kārtību. Es braucu ar domu: kurš tad brauks, ja es nebraukšu? Mežniecības arī krievu laikos bija latviešu organizācija, kur lietvedība tika vesta latviski, jo nebija mācību iestādes, kur apmācīt jaunos speciālistus krievu valodā. Kolektīvs mums bija saliedēts un kopīgi organizējās barikādēm.
– Vai jaunā paaudze pietiekami zina par šo Latvijai svarīgo notikumu?
– Pašlaik aug maz zinoša paaudze, jo skolas vēstures grāmatās par to neko daudz neraksta. Jo tuvāka pagātne, jo mazāk cilvēki par to zina.
– Jūsuprāt, kādi ir bijuši šie 20 Latvijas neatkarības gadi?
– Kopumā valstī ir vērojama augšupeja, ja mēs Latviju salīdzinām ar kādreizējās PSRS mantinieci Krieviju. Nesalīdzināsim Latviju ar vecajām Eiropas valstīm, jo tur mēs esam zemā līmenī. Krievijā augšupeja ir nosacīta un dzīves līmenis iedzīvotājiem ir daudz zemāks nekā pie mums. Bet ir arī zināmas līdzības: lielajās pilsētās, piemēram, Maskavā, Sanktpēterburgā, cilvēki saņem lielākas pensijas, darba algas un ir augstāks dzīves līmenis. Savukārt mums ir divas dažādas Latvijas – viena Latvija ir Rīga, kur ir augstākas algas, svarīgi amati, labākas ielas un cits dzīves līmenis nekā otrā Latvijā – pārējā valsts daļā. Ja salīdzina visas trīs Baltijas valstis, tad jāsecina – visur ir labi, kur mūsu nav. Viņiem ir savas problēmas. Varbūt pat Latvijas valdības politika ir pareizāka, ka izkārtoja starptautisko aizdevumu ar izdevīgiem procentiem, jo, piemēram, Lietuvā tāpat tagad “griež” pensijas un viņiem no citām valstīm jau ir jāaizņemas ar daudz augstākiem procentiem. Latvija ir maza valsts, kurai jāpakļaujas noteiktiem kritērijiem, tādēļ loģiska un atbalstāma ir iestāšanās gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Tam ir savi plusi, bet no kaut kā ir nācies arī atteikties kā jaunajai ES dalībvalstij, piemēram, lauksaimniecības maksājumu apjoma ziņā. Uzskatu, ka latvieši nav apdalīti, bet gan neprot pastāvēt par savām interesēm. Savukārt ES un NATO draudzība ar Krieviju Latvijai rada arī lielus zaudējumus – viens no zaudējumiem ir Abrenes atdošana Krievijai. Latvija to atdeva tikai, lai starptautiskie draugi būtu apmierināti, bet Latvijas iedzīvotājiem, kam tur bija zeme un ēkas, nekompensēja zaudējumu.
– Kā jūsu dzīve mainījās, Latvijai atgūstot neatkarību?
– Ir lielāka pašapziņa, ka pats vari plānot un veikt savu darbību, iegūti īpašumi. Ir stabilitāte un apziņa, ka neesi iegrožots “no augšas”.
– Jūsuprāt, ir daudz latviešu ar Latvijas vārdu sirdī?
– Vārdos cilvēki lamā valdību, tomēr dziļi sirdī katrs ir savas valsts patriots. Katram arī ir savs zemes pleķītis, kur dzīvot. Katrs latvietis dzīvo savā sulā, bet – kad Dzimtenei draud briesmas, visi var apvienoties, to apliecina “Baltijas ceļš”, janvāra barikādes. 1990.gada barikādēs Rīgā bija ļoti liela cilvēku vienotība starp latviešiem un krieviem – piemēram, tālbraucēji šoferi nebrauca reisos, bet palīdzēja bloķēt ielas. Viņi visi bija krievi, jo latvieši toreiz tikai ar atsevišķiem izņēmumiem drīkstēja izbraukt no valsts! Ja vajadzētu, tad arī tagad latvieši apvienotos, lai aizstāvētu savu Dzimteni. Bet latvietis jau ir ļoti pacietīgs – ja iesit pa vienu vaigu, pagriež arī otru.
– Kā vērtējat to, ka daudzi izbrauc uz ārvalstīm?
– Tā ir katra paša izvēle. Strādājot ārzemēs, cilvēks redz reālu algu par padarīto, bet Latvijā pat algota darba veicējs saņem tikai nedaudz vairāk kā “simtlatnieks”! Es darbā uz ārzemēm brauktu tikai, ja varētu pilnveidoties savā profesijā.
Kalpa sindroms latvietim ir jau vēsturiski – arī tagad brauc kalpot uz ārvalstīm. Latvijā ir jānomainās paaudzei un padomju cilvēka psiholoģijai, lai attīstītos. Piemērs: Amerikā dzīvo divi kaimiņi, viens dzīvo labi, otrs – slikti. Amerikānis domā: ko man darīt, lai es arī dzīvotu labi? Latvietis šādā situācijā domā: ko man izdarīt, lai kaimiņš, kurš dzīvo labi, dzīvotu tikpat slikti kā es? Tas arī latviešiem traucē kaut ko darīt. Nav nosodāmi, ka tik daudzi aizbrauc.
– Vai latvietis ir saimnieks savā zemē?
– Kā ir paņemts kredīts uz atrunātiem nosacījumiem, tu vairs neesi īpašnieks – tā ir arī tagad valstī. Bet tauta zina tikai daļu no nosacījumiem, otru daļu tur slepenībā. Manuprāt, valstiski nepareiza pieeja ir pārdot ārzemniekiem zemi un citus īpašumus – tā vietā Latvijas valsts varēja izmantot savas pirmpirkuma tiesības un saņemt nomas maksu no ārvalstniekiem par šiem īpašumiem. Katrs mēs esam saimnieks tikai savā pagalmā un savā zemē. Globāli latvietis neprot saimniekot, jo ir zemnieks. Diemžēl latvieši ir savrupnieki un neprot arī kooperēties, lai tirgotos.
– Piekrītat, ka Latvijai vajadzēja aizņemties līdzekļus no Starptautiskā Valūtas fonda?
– Krīzi valstī novērst nevarēja un aizdevumu valstij vajadzēja. Cits jautājums ir – vai vajadzēja glābt “Parex banku”? Tā ir biznesa vienība. Vai valsts glābj kādu uzņēmumu, mājsaimniecību, kas ir uz bankrota sliekšņa? Vajadzēja prasīt atbildību no bankas uzraugošajām institūcijām – Latvijas Bankas.
– Ja jūs būtu ekonomikas ministrs – kā “sildītu” Latvijas ekonomiku?
– Nebija pareizi palielināt nodokļus. Lai “uzsildītu” ekonomiku, jāražo prece ar augstāku pievienoto vērtību, piemēram, mēbeles, dārza mājiņas. Latvijas bagātību – koksni – nevajadzētu pārdot kā kokmateriālu, bet pašiem ražot dažādas lietas un tad pārdot ārzemniekiem.
– Kad Latvija izkļūs no ekonomiskās krīzes?
– Izkļūšana būs, bet lēnām. Ja citās valstīs sāksies attīstība, būvniecība un būs pieprasīta Latvijas prece, tad sāksies augšupeja. Notiks dabiska atveseļošanās – valdība var to veicināt vai bremzēt ar saviem lēmumiem. Ekonomikā ir tāpat kā dzīvē – augšā un lejā.
