“Piedošana – it kā sadzīviska lieta, tomēr tai ir lielāks konteksts, kuru var aplūkot arī filozofiskas vai reliģiskas sistēmas ietvaros. Savā ziņā esmu pārliecināts, ka domas par piedošanas svarīgumu ietekmējušās no kristīgā pasaules uzskata. Bet par to var runāt arī hinduisma kontekstā, kur akcentē vainu un tās (karmas) izpirkšanu ar labiem darbiem. Bieži vien mēs domājam līdzīgi – jūtoties vainīgi, nevis meklējam izlīgumu, kas mudina iet uz tiešu kontaktu un atzīšanos, bet kļūstam sev tiesneši, izvēlamies sodu un «atmazgājamies», it kā tam nebūtu sakara ar otru cilvēku, kam nodarīts pāri,» pārliecināts ģimenes terapeits Sandis Ratnieks, pārdomājot jēdzienu, kas pēc savas būtības ir ārkārtīgi elementārs, bet arī ļoti sarežģīts, jo rada spēlītes ar vainas izjūtu un veselu kaudzi emociju. Dažām spēcīgākajām pat ir tendence iekapsulēties cilvēkā un sēdēt gadiem ilgi, indējot pasaules skatījumu.
Bez vainas vainīgs
«Mēs kā indivīdi novērtējam, cik intensīvas attiecības ar citiem vēlamies. Saviesīgā vakarā, piemēram, varam ar kādu uzsist klaču, bet tāpēc neaicināsim viņu mājās pie sava galda. Jo attiecības nozīmīgākas, jo aktuālāks kļūst jautājums par vainu un piedošanu,» turpina Sandis, ieskicējot vairākus savstarpējās mijiedarbības lokus – ģimeni, draugus, paziņas un sabiedrību kopumā. Katrā darbojas savdabīga grāmatvedība, kas skaitļo, ko kurš kuram devis un ir parādā.
«Mana izpratne par draudzību ir – 50 pret 50. Protams, nedēļas beigās nesēdīšos pie kalkulatora, lai sarēķinātu, cik saldējumu esmu draugam nopircis un cik viņš man. Atbildību sadalījumam jābūt adekvātam, bet bieži vien pietrūkst līdzsvara, kad sagaidu no otra vairāk, nekā vajadzētu. Tas savukārt rada vilšanos, un sāku viņu vainot. Ja draugs nenotur robežu un jūtas vainīgs, izveidojas situācija, ko sauktu par emocionālu izmantošanu. Būtu veselīgi, ja cilvēks uzņemas atbildību par savu dzīvi, neuzliekot to citiem,» skaidro ģimenes terapeits, atklādams vainas un vainošanas parādības slideno dabu, kas tieši saistīts ar atvainošanās, piedošanas un izlīguma meklējumiem. Bez tā neiztikt, ja vēlamies attiecības saglabāt, tomēr jāpadomā, vai bieži vien citus nepadarām bez vainas vainīgus. «Īpaši sarežģīti tas ir vecāku un bērnu attiecībās, kas pēc definīcijas ir asimetriskas, atvasēm vienmēr paliekot parādniekiem. Vecāki var izmantot šo sviru un pārmest, kāpēc, piemēram, bērni nebrauc ciemos un pietiekami nerūpējas par viņiem.»
Mēsli dvēselē
Izlīguma meklējumiem attiecībās nav tikai sadzīviskā puse, bet arī krietni dziļāks līmenis, kurā piedošana iegūst izšķirošu nozīmi. «Ir cilvēki, kas ietekmē mūsu dzīvi, atstājot ilgstošu un paliekošu iespaidu. Ja kāds svešinieks man ko nodara, parasti sadusmojos, nošķendējos, un ar to viss beidzas. Tomēr, ja pāridarītājs ir tuvinieks, tās vairs nav dusmas un nepatika, kas saglabājas, bet aizvainojums un sarūgtinājums. Kā mēsli dvēselē, tāpēc rodas jautājums, kā tos dabūt ārā. Ja šādu lietu ir daudz, tās saindē mūsu skatījumu uz pasauli, tā kļūst tumša un vienmuļa vieta, bet visi cilvēki šķiet nelieši. Faktiski tās ir neatreaģētas dusmas un nespēja piedot, kas īpaši lielos apmēros pārvēršas par skābi, kas saēd cilvēku no iekšienes,» stāsta S.Ratnieks, mudinādams izvēlēties piedošanu, kaut arī pāridarītājs neapzinās savu vainu un nenožēlo. Tomēr var izrādīties, ka to īstenot ir ļoti sarežģīti, jo procesā iesaistītas emocijas.
Dusmas meklē objektu
«Piedot ir psiholoģiski pareizi, jo citādi neesmu brīvs. Nepiedošana ir kā pavediens, kas mani saista ar otru cilvēku – karājos viņa virves galā, un tas ietekmē arī mani. Pastāv uzskats, ka piedošana ir gribas akts, tomēr svarīgi dabūt ārā emocijas, kas iekapsulējušās cilvēkā. Pretī vajadzētu būt kādam, kurš kā aģents palīdz tās izvilkt, kas sadzīvē gan ir ļoti grūti izdarāms. Biežāk novērojams tā saucamais pārvirzes fenomens, jo dusmas meklē objektu, un tās dabū cilvēks, kas to nav pelnījis. Kā Bistrupa karikatūrā par priekšnieku, kurš uzbļauj padotajam, viņš, pārnākot mājās, – sievai, tā savukārt – dēlam, viņš iesper sunim, un suns iekož priekšniekam. Aplis noslēdzies!» tēlo ģimenes terapeits, kā risinājumu ieteikdams, piemēram, sarunu ar pāridarītāju. «Tomēr tas var izvērsties bīstamā izaicinājumā, jo cilvēks, kas mani sāpinājis, šādu rīcību varētu izsmiet vai nolīdzināt līdz ar zemi, taču tā ir iespēja nodot vēstījumu, kas mazina emociju intensitāti.»
«Ideāli vajadzētu būt tā, ka prāts vada jūtas, jo pretējā gadījumā tās nekad nemudinātu piedot. Mums kādā brīdī varētu arī iepatikties būt aizvainotiem, jo tam apakšā ir doma par kontroli, kad izmantoju katru mīļu brīdi, lai atmaksātu cilvēkam, kuru uzskatu par vainīgu. Daži ļoti ātri sadusmojas un tikpat ātri norimst, bet citi ļaunatminīgi gaida vairākus gadus, līdz kādu rītu pamosties ar dunci mugurā,» smej Sandis, aicinot uz līdzsvarotām, sakārtotām un piedošanas pilnām attiecībām.
