Vasara ir tāds burvīgs laiks, kad pār cilvēkiem kūsā sajūtu varavīksnes. Īpaši šajā vasarā, kad cilvēki “izsalkuši” pēc kultūras, koncertiem un kopā būšanas. Aizvadītajā nedēļā Alūksnē, pavisam neierastā vietā – Alūksnes mākslas skolas iekšpagalmā – notika Daumanta Kalniņa un alūksnieša pianista Rolanda Vendiņa kopkoncerts. Tas bija pasakains… Čaka, Imanta Kalniņa mākslas darbi Daumanta izpildījumā. “Miglā asaro logs”, “Viņi dejoja vienu vasaru”… šīs dziesmas tik ļoti iederējās šajā saulainajā vasaras dienā. Apkārt esošie putni un Alūksnes ezers, kā sarunājuši ar māksliniekiem, viens otru papildināja īstajos mirkļos. Šis koncerts varētu būt kā ainiņa no kādas mākslas filmas, kur cilvēki bauda izsmalcinātu mākslu, graciozi iekārtojušies zem saules stariem ērtos zviļņos, un vējš liegi pieskaras sieviešu matu cirtām.
Koncertprogramma “Vasaras noskaņojums” pilnībā ieskāva mirkļus no plaukstošā ziedoņa, kad vienā acumirklī viss atkal dabā ir modies un saziedējis, līdz smagai un laimīgai ābelei vasaras izskaņā, kad neizbēgami nojaušam par rudens tuvošanos – tieši tāds ir vasaras mirklis, un tāds arī bija koncerts. Tā izskaņā Daumants Kalniņš sacīja, ka cilvēki ir pieraduši teikt – ak, Jāņi garām, tad jau vasara beigusies. Vai rudenī jau piesauc ziemu, un tā nepārtraukti. Tā tiešām ir. Tomēr mākslinieks arī mudināja vairāk pabūt šeit un tagad. Vairāk izjust šo vasaras brīdi, nedomāt par to, kas būs pēcāk. Man tik ļoti šie vārdi iekrita prātā, ka līdz ar Līgo svētku svinībām sev svēti nosolījos – baudīt šo vasaru. Nedomāt par to, kas būs, bet domāt par to, kas jau ir, un cik skaisti tas ir.
