Reiz laikraksta birojā bija ieradusies kāda sieviete, kas bija sašutuši par politiķu attieksmi, par viņu pieņemtajiem lēmumiem, kas manāmi vēsta par neiedziļināšanos sabiedrības problēmās.
Reiz laikraksta birojā bija ieradusies kāda sieviete, kas bija sašutuši par politiķu attieksmi, par viņu pieņemtajiem lēmumiem, kas manāmi vēsta par neiedziļināšanos sabiedrības problēmās. Sarunā viņa izteica kādu interesantu domu. Viņa ierosināja organizēt realitātes šovu, kurā piedalītos pats premjers, nozīmīgie ministri, pārtikušie uzņēmēji un pensionāri. Viņi cīnītos par izdzīvošanu – viņiem iedotu minimālo algu un būtu jāmēģina ar to iztikt.
Domāju, ka neviens pat nebrīnītos, ka šajā šovā uzvarētu kāds pensionārs. Tieši pensionāri apbrīnojami ir iemācījušies iztikt ar vismazākajiem līdzekļiem. Man šķiet, ka šī šova ideja ir pavisam apsveicama un tikai tad, kad augstās amatpersonas būtu mēģinājušas iztikt ar mazajiem līdzekļiem, tās spētu patiesi izprast iedzīvotāju problēmas. Tikai tad tiktu meklētas iespējas un reāli risinājumi, jo pagaidām daudz skan tikai tukšas pļāpas un maz ir jūtamu darbu.
Ar skumjām jāatzīst, kā mūsu valstī mazās algas un nepietiekamās pensijas nav vienīgā problēma. Ir daudz nesakārotu jautājumu, daudz neizdarītu darbu. Tomēr mēs katrs spējam mainīt savu pasauli pats – ar labām domām, pozitīviem vārdiem, sevi priecējošiem darbiem un atstājot neievērotas visas valstiskās nebūšanas. Vien šķendējoties dzīve labāka nekļūs!
