Vislielākā pasaules mīkla un “cietais rieksts” ir pats cilvēks. Pētīts un analizēts, tomēr līdz galam neatklāts. Neizprasts un nesaprasts.
Vislielākā pasaules mīkla un “cietais rieksts” ir pats cilvēks. Pētīts un analizēts, tomēr līdz galam neatklāts. Neizprasts un nesaprasts. Būtībā tieši cilvēka sirdī un domās slēpjas tūkstošiem labirintu un dārgumu lāžu, kurām mēs paši izgatavojam milzīgas atslēgas. Aizslēdzam un atveram tik reti un tikai retajam. Reizēm gadās tās vērtīgākās lādes atslēgas pazaudēt, un tad labākās domas un vārdi, ko citam varētu teikt, tā arī paliek noklusēti.
Tomēr, šķiet, ir lietas, kas mūs visus dara vienādus un cilvēciskus. Mēs baidāmies atklāties. Parādīt to, kas būtībā mums visvairāk sāp un nomoka. Mēs baidāmies sirdi uzlikt uz delnas, izlikt uz papīra, lai tā būtu visiem apskatāma un izlasāma. Līdz ar to arī ļoti ievainojama. Mana draudzene reiz ieminējās: “Kad tev ļoti sāpēs, tu sirdi sagrābsi delnā kā putnēnu, lai tā neizspurdz cilvēkos.” Tas neko nemainīs, ja par tavām nelaimēm zinās visa pasaule, tomēr nespēs palīdzēt. Tikai tu pats sev spēj palīdzēt. Tikai pats zini vislabāk, kāpēc sāp.
Mēs baidāmies pazaudēt. Cilvēkus un lietas, pie kurām esam pieraduši un no kurām kļuvuši atkarīgi. Mēs baidāmies no skaistiem laimes mirkļiem, jo, lai cik tas māņticīgi nešķistu, paši sev iestāstām, ka pēc tiem nāks nelaime. Pēc smiekliem būs asaras, pēc satikšanās – šķiršanās, pēc dzimšanas – nāve. Mēs baidāmies palikt vieni un vientuļi. Nevienam nevajadzīgi. Mēs baidāmies skaļi paust vismīļākos sapņus, jo tie var nepiepildīties. Mēs baidāmies vilties. Draugos un cilvēkos, arī izvirzītajos ideālos. Mēs baidāmies citus sāpināt, bet tomēr to darām. Baidīties ir tik cilvēciski.
Ja varētu ar milzīgu atslēgu saišķi atslēgt visas cilvēku sirds lādes, kā tik tur nebūtu! Sākot ar mīlestību un cēlākajām jūtām līdz pat nodevībai un naidam. Būtu noslēptas dažādas nekrietnības un klusībā veikti svēti darbi. Visa dzīve ir ieslēgta sirdī. Tāpēc sirds ir vērtīga, tāpēc tā ir tikai viena. Mans mazais puisītis jautāja, vai viņa sirds ir tāda, kā to zīmē “multenēs”? “Nē,” es atbildēju, “sirds ir kā tava dūrīte. Pavisam maza un tomēr bagāta, daudz jutīgāka par dūrīti, kas var paciest sasitumus un nobrāzumus. Tā par tevi ir nomodā arī tad, kad tu guli, kad atpūties.” Bet, ja sirdij bieži nodara pāri, tā kļūst arvien cietāka un cietāka, zūd viena sirds lādes atslēga pēc otras. Līdz atslēgu saišķītis pazūd pavisam vai arī tiek paslēpts ar nodomu. Un tieši tajā brīdī sirdī iezogas šīs cilvēciskās bailes. Būtībā – bailes no sāpēm.
