Jebkuru pārmaiņu īstenošanai nepieciešama uzdrīkstēšanās sapņot un darīt, nebaidīties kļūdīties un uzņemties atbildību. Tikpat nozīmīga ir vide un cilvēki, kuri atbalsta un iedrošina.
Laikā, kad Latvijas izglītības sistēmā norisinās būtiskas pārmaiņas mācību saturā, pārdefinējot: ko mācām un mācāmies, kādas ir mācībām piemērotākās metodes, kā novērtējam sasniegto, – svarīgāka nekā jebkad agrāk ir savstarpējā uzticēšanās, spēja ieklausīties citam citā, atvērtība jaunai pieredzei, prasme mācīties citam no cita un visiem kopā.
Šāgada forumā dalībnieki ieklausījās deviņu līdzcilvēku – skolotāju, skolēnu, skolas vadītāju un vecāku – pieredzes stāstos. Visi pieredzes stāsti tika sakārtoti trīs sesijās: 1.sesija – “Darīt, nedrīkst atlikt”, 2.sesija – “No idejas līdz ikdienai”, 3.sesija – “Mācāmies kopā, mācāmies darot”. Mans stāsts “Būt skolā no sirds” izskanēja 3.sesijā. “Es to nedarīšu,” šos vārdus skolotāji dzird bieži. Vienkārši, taču vienlaikus ļoti smagi vārdi, aiz kuriem var slēpties gan bailes kļūdīties, gan atstumtība, atsvešinātība, nespēja noticēt sev. Šis bija stāsts par atšķirību starp “atrašanos skolā”, pienākumu izpildīšanu un “būšanu skolā” no visas sirds. Stāsts par pacietību un uzmanīgu iedrošinājumu no skolotāja puses, kur kopā ar audzēkņiem katru dienu tiek mērots garš ceļš no noraidoša “es nedarīšu” līdz priekpilnam “es to izdarīju!”.
— Sākumskolas skolotāja
Līga Krūmiņa
