Kādā ziemas vakarā es sēžu pie galda un nesteidzoties malkoju karstu tēju, kad pie durvīm kāds nedroši pieklauvē. Uz mirkli aizturēju elpu: vai man tikai izlikās?
Kādā ziemas vakarā es sēžu pie galda un nesteidzoties malkoju karstu tēju, kad pie durvīm kāds nedroši pieklauvē. Uz mirkli aizturēju elpu: vai man tikai izlikās? Nē, klauvējiens atskanēja no jauna. Tagad es satraucos. Kas tad nu? No fermas bijušie darbabiedri? Atvēru durvis un pārsteigumā sastingu ar durvju rokturi rokā. Tas bija Arvīds! Pēkšņi mans stingums pārvērtās dzirkstošā priekā. Jūtu, kā sāk kvēlot vaigi. (Tas ir labi, jo tad es izskatos jaunāka!)
Aicinu negaidīto ciemiņu iekšā. Šis gan spurojas pretī, ka neesot laika sēdēt, uz brītiņu tikai ienācis. Es jau saprotu, ka šādās reizēs visi tā saka, tāpēc daudz viņā neklausos un gandrīz ar varu viņu nosēdinu krēslā. Tūlīt teciņiem pie bufetes. Paņemu divas mazas plānas, plānas glāzītes ar zelta maliņām un pudeli ar Tallinas liķieri. Glabāts šādiem gadījumiem. Noliekot trauku uz galda, jūtu, kā man ļogās ceļgali, kā toreiz jaunībā skaistā studenta priekša.
– Marij, ko tu… Nevajag…- Arvīds spurojas pretī, ieraudzīji, ko es nolieku uz galda. – Nav laika, nudien… Es tikai…
– Labi, labi, – es viņu mierinu, bet mana seja laimē laistās kā ar cukura glazūru pārlieta. – Pēc daudziem gadiem tāds ciemiņš…
– Saproti, es nevaru… – viņš to saka tik kautrīgi. Tā var runāt vienīgi iemīlējies cilvēks.
– Ak, Arvīdiņ, cilvēks taču dzīvo vienreiz! – es laimē guldzinu un pieleju glāzītes. – Ņem taču!
– Mums likās… Man likās, ka tu dusmojies uz mums, – viņš paņem glāzīti un pirmo reizi redzu viņu no sirds pasmaidam.
– Es?! Nekad neesmu dusmojusies. Apžēliņ! – es tēloju tik patiesu izbrīnu, ka man viesis tam tūlīt noticēja. – Ja es toreiz tā pateicu Emmai… Pats saproti. Jauns skuķis vēl biju… Ko nu vairs par tiem laikiem… – Un tad uzmundrinošāk uzsaucu: – Iedzersim par šodienu!
Pielieku glāzīti pie lūpām, jūtu saldo liķiera garšu, bet nedzeru. Skatos Arvīdā kā brīnumā, kas sēž pretī galda galā, un man liekas, ka nav bijis šo daudzo gadu mūža garumā, nav bijis Emmas, ka mēs esam tādi paši kā toreiz – kad satikāmies.
– Paldies! Paldies par visu! Arī par to, ka neturi ļaunu prātu… – šķiet, ka viņš to saka pārāk skaļi, jo es satrūkstos un atmostos kā no skaista sapņa. – Nu gan man jāiet.
– Arvīd, – es klusi un izjusti saucu tā vārdu, – Arvīd…
– Paldies, Marij, – jau piecēlies no krēsla, viņš sirsnīgi saka. – Nudien, nedomāju, ka tu nedusmo…
– Pasēdi! Pasēdi vēl! – es lūdzoši pārtraucu. – Parunāsimies vēl.
– Nevaru, – viņš paliek nelokāms, tomēr nedaudz apjucis. – Saproti, man pie tevis liels lūgums Tāpēc nācu…
Pie šiem vārdiem es baidos pat elpot. Dzirdu tikai pati savu sirdi, cik tā satraukti sitas krūtīs. Tagad, pēc veselas mūžības, viņš lūgs man piedošanu. Tikai tagad viņš atzīsies, ka nevar bez manis dzīvot.
– … Emma sūtīja. Teica, lai palūdzot tev sauju sāls. Uzlika vārīties auksto gaļu un saproties… Neveikli jau ir… Marij, kas tev notika?
Es nejutu, ka stāvēdama nespēkā šūpojos. Kā tajā naktī pie loga. Ausīs nemitīgi atkārtojās vārdi: sauju sāls, sauju sāls… Tad apjukumu un nespēku nomaina pēkšņas dusmas.
– Jā, tā jau ir, – cietā, no dusmām piesmakušā balsī saku un piespiežu sevi iet pēc sāls. – Ja jau tev mājās būtu kārtīga saimniece, tad tev nebūtu jāiet ubagot pa kaimiņiem.
– Marij, kas tev notika? – jau otro reizi viņš man to jautā satraukuma un izbīļa pilnā balsī.
– Nekas! – es pār plecu nokliedzos un atnesu visu paciņu sāls, kuru ar dusmām nosviežu uz galda.
– Tik daudz jau nevajag, – viņš mēģina protestēt, neveikli, nedroši. – Tikai mazlietiņ…
– Ņem! Manā mājā nekad nekā nav trūcis! Pat sāls ne… – es pagriežu Arvīdam muguru, lai viņš neredz manu seju, jo es vairs nespēju novaldīt asaras. – Iesāliet, iesāliet visu!
Kad durvis aiz Arvīda ir aizvērušās, ļauju asarām vaļu un čukstus pie sevis saku: – Iesāliet, iesāliet manu mūžu, manas cerības! Man nekā netrūkst…
