Kādreiz es zināšu, kas manā dzīvē bijis pareizs, kas ne, cik daudz esmu melojusi, kam darījusi pāri, kam palīdzējusi.
Kādreiz es zināšu, kas manā dzīvē bijis pareizs, kas ne, cik daudz esmu melojusi, kam darījusi pāri, kam palīdzējusi. Viss būs “salikts pa plauktiņiem”. Kad sēdēšu kā balta māmuliņa, vairs nevarēdama ne kopt dārzu, ne saprast savus tuvākos, man paliks tikai mana iekšējā pasaule, mana bērnība, ar ko parunāties, un ceļš uz nekurieni, kas, iespējams, izrādīsies jauna ceļa sākums.
Lūkojoties no šāda skatu punkta, gribas izmantot visu, ko dzīve piedāvā šodien. Darbs – pārsvarā tā ir maizes lieta. Izklaides – mums nav tām laika, jādomā par dienišķo maizes kumosu. Sestdienas, svētdienas pārvērtušās par mūžam neapdarāmiem mājas darbiem sievietēm, cenšanos neatslēgties no svarīgiem iesāktiem projektiem ierēdņiem un uzņēmējiem, daudziem – par uzbāzīgu ideju noslīcināt pudelē visu, kas traucē.
Ar vislabākajiem nodomiem neizdodas ienirt nedēļas nogalē tā, kā tas notika jaunībā. Laikam atbildības sajūta ir cita, bērni arī svētdienās prasa ēst, un putekļi – tie nenorimst nemūžam.
Cenšoties paspēt to, ko nav izdevies nedēļas darba dienu steigā, arī laikrakstos meklējam notikumus, pazīstamus cilvēkus, gribam piecās minūtēs apjēgt, kas kuram politikā noskaņojies “pārgrauzt rīkli” vai likt priekšā kāju, savirknēt visas nedēļas notikumus loģiskā mozaīkā, un dusmojamies, ja sestdienas laikraksts mums to liedz.
Nav laika iedziļināties likteņos, īpatņos, saprast sevi un emocijas, apjēgt, vai kādam darām pāri vai palīdzam. Lai cik tas nebūtu paradoksāli, sirmās māmuliņas un vectētiņi visspilgtāk atceras tieši to.
Garie un saspringtie darba gadi, politiskie notikumi diemžēl no atmiņas pazūd. Vien būtiskākās atziņas par labo un slikto paliek kā esence.
Kas to veido? Cilvēki mums apkārt, koncerti un izstādes, dziesmas, ko dziedam, laipnība un sapratne vai naids un nevērība, ko izrādām, laime un nelaime, viltus un piedošana.
Mūsu sestdienīgais izdevums ir tieši par to.
