Nākamajā sestdienā Alūksnes tautas namā notiks koncerts, kurā uzstāsies Alūksnes mūzikas skolas bijušie audzēkņi, kas savu dzīvi nolēmuši saistīt ar mūziku. Viens no tādiem ir Ritma un mākslas studijas dibinātājs Mārcis Kalniņš, kurš atgriezies dzimtajā pusē, lai savas prasmes nodotu citiem. Tiesa, kā atzīst alūksnietis, izvēle savu dzīvi saistīt ar mūziku nākusi negaidīti. Absolvējis Alūksnes mūzikas skolas klavieru nodaļu, viņš pievērsies bērnības sapnim par bungu spēlēšanu.
– Viss sākās ar Alūksnes orķestri, kura vadītājs bija padzirdējis par manu ieceri mācīties bungas. Sāku ar tamburīna sišanu un trijstūrīti. Pēc tam mani piesēdināja pie lielajām bungām, un tā tas aizgāja. Arī pats mājās savācu no dažādiem cilvēkiem bungu komplektu, lai pašmācības ceļā varētu pilnveidoties. Tobrīd dziedāju arī Alūksnes skolotāju korī “Atzele”, kura diriģents Jānis Baltiņš strādā Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā. Kad vienā no kora koncertiem piespēlēju uz bungām, viņš ieminējās, vai nevēlos turpināt mācības mūzikas vidusskolā. Man atsūtīja iestājeksāmeniem nepieciešamās prasības, kur vajadzēja sagatavot divus skaņdarbus. Par manu pirmo skolotāju kļuva Jānis Špacs Siguldā, pie kura piebraukāju, lai sagatavotos eksāmeniem. Laika nebija daudz, taču viss beidzās labi, un tā es no Alūksnes vidusskolas 10.klases sāku mācības mūzikas vidusskolā. Nomācījos trīs gadus un pārgāju uz Jeglavas mūzikas vidusskolu, ko pagājušā gada vasarā pabeidzu.
– Alūksnē spēlēji orķestrī un kopā ar vietējiem jauniešiem spēlēji grupā kā bundzinieks. Bijuši arī daži neparasti projekti, kā, piemēram, spēlēšana kopā ar kokļu ansambli un saksofonu. Kur vēl esi paspējis iesaistīties?
– Nu, ar orķestri un grupām viss arī sākās. Vēlāk koledžas laikā esmu spēlējis simfoniskajā orķestrī, bet pēc tam Raita Ašmaņa vadītajā Jelgavas bigbendā. Gandrīz gadu tur nospēlēju. Koncertējām kopā ar Intaru Busuli, Normundu Rutuli un citiem pazīstamiem dziedātājiem. Ir sanācis arī TV3 šovā “Dejo ar zvaigzni” piespēlēt. Bijušas dažādas balles un koncerti, tā ka interesanti ir gājis. Tagad esmu šeit, pirmo reizi izmēģinot, kā ir mācīt citus.
– Vai nav mazliet žēl, ka tagad laiks jāvelta citu mācīšanai, nevis koncertēšanai?
– Neteikšu, ka tas ir labāk vai sliktāk, bet noteikti citādāk, jo iepriekš nekad to nebiju darījis. Citreiz gan aizeju uz koncertu un gribas uzreiz pašam spēlēt. Vienkārši tā sajūta, ka esi kopā uz skatuves ar īstiem profesionāļiem, ir vienreizēja: viss iet kā pa diedziņu un tu vari atļauties baudīt procesu. Katrā ziņā no aprites izkritis neesmu. Vēl pirms dažām dienām man zvanīja no Rīgas un piedāvāja iesaistīties nelielā projektā. Man jau vispār patīk tās fiksās idejas, kad jāsasprindzina visi spēki, varēšana uz noteiktu mērķi. Beigās tur sanāk visintersantākie pasākumi.
– Vai arī Ritma un mākslas studija bija fiksā ideja?
– Tā varētu teikt, jo gluži tā, ka būtu plānojuši gadiem ilgi, nebija. Vienkārši vidusskolas pēdējais gads gāja uz beigām. Biju pārliecināts, ka augstskolā agrāk vai vēlāk stāšos tāpat, bet gribējās sākt pašam kaut ko reāli darīt. Zināju, ka Alūksnē trūkst tādu iespēju, kā, piemēram, apgūt ģitāru vai bungas. Rezultātā nolēmām pamēģināt un pēc pāris mēnešiem studija jau bija atvērta.
– Nebija bail, ka iecere varētu izgāzties?
– Protams, ka bija bail! Kā gan citādi? Ne velti mēs jau iepriekš bijām veikuši aptauju skolās, analizējot, kāda būtu attieksme pret šādu piedāvājumu un ko jaunieši vēlētos darīt. Pilnīgā neziņā gluži negribējās kaut ko uzsākt. Protams, aptaujas rezultāti bija iespaidīgi, taču realitātē viss izvērtās citādāk. Ja tur topā bija dīdžeju apmācība, tad šobrīd mums lielākais pieplūdums ir uz ģitāras spēlēšanu. Ir tādi, kas kādu laiku nāk pie mums, bet pēc tam pārdomā. Citiem to darīt spiež finansiālā situācija, tāpēc gadās, ka cilvēks tā arī pasaka: kādu laiku nenākšu, jo šobrīd to nevaru vairs atļauties, taču noteikti februārī vai martā atgriezīšos. Viņu vietā nāk citi, tā ka visu laiku notiek rotācija un kopējais audzēkņu skaits ir daudzmaz stabils. Esam uzsākuši sadarbību arī ar Alūksnes bērnu un jauniešu ar īpašām vajadzībām atbalsta centra “Saulstariņi” dalībniekiem. Pagaidām gan pie mums nāk tikai Valters, taču ceram, ka viņam ar laiku pievienosies citi. Būtiski, ka šīs nodarbības ir par brīvu, jo radīt piedāvājumu šiem bērniņiem bija viens no mūsu pirmajiem mērķiem.
– Vēl pirms studijas atvēršanas jūsu ieceres bija grandiozas. Likās, ka esat gatavi piedāvāt pilnīgi visu, ja vien tam būs atsaucība no iedzīvotāju puses. Cik lielā mērā tās izdevies īstenot?
– Visas ieceres, protams, nav izdevušās. Piemēram, atkrita dejošana, jo uzrunātais pedagogs aizbrauca no Latvijas. Citām nebija pieprasījuma, tāpēc no visa sākotnējā klāsta reāli darbojas tikai daļa. Tajā pašā laikā ir nodarbības, kuru piedāvājums tapis, pateicoties pašiem alūksniešiem. Tāda ir iespēja spēlēt saksofonu, apgūt džezu un improvizāciju uz klavierēm. Rezultātā it kā sākotnējais plāns nav īstenojies tāds, kā bija iecerēts, bet tā vietā nācis kaut kas jauns, atrodot kompromisa variantu.
– Studijas atklāšanas brīdī jūs uzsvērāt, ka negribat būt konkurenti mūzikas un mākslas skolām, bet gan strādāsiet uz papildu piedāvājuma radīšanu. Kā izdodas sadzīvot?
– Domāju, ka visnotaļ labi. Daļa viņu audzēkņu vienlaikus kļuvuši arī par mūsējiem, taču tajā pašā laikā pastāv būtiskas atšķirības starp viņu un mūsu piedāvājumu. Piemēram, mūzikas skola piedāvā stingru mācību programmu, kas tendēta uz akadēmisko zināšanu apguvi. Absolvējot mūzikas skolu, audzēkņi saņem diplomu, ar kuru tālāk var startēt mūzikas vidusskolās un augstskolās. Mūsu piedāvājums vairāk tomēr ir hobija līmenī. Jā, arī mums nodarbības vada sava aroda meistari, kas uzdod mājas darbus un pēc tam prasa atrādīt, ko tad cilvēks kopš iepriekšējās nodarbības ir iemācījies, taču nodarbību saturs ir elastīgs: cenšamies ņemt vērā savu audzēkņu vēlmes, gan runājot par mūzikas stilu, gan tehniskajām lietām, kam viņi vēlas pievērst lielāku uzmanību. Protams, tajā visā ir arī konkurences moments. Ja bērns vēlas tikai priekš sevis paša apgūt kādu mūzikas instrumentu, tad domāju, ka viņam primārais būs šī instrumenta izvēle, nevis tas, vai beigās viņš saņems kādu papīru vai ne. Ja mūsu nebūtu, tad, visticamāk, viņš aprobežotos ar to mūzikas instrumentu izvēli, ko piedāvā mūzikas skola. Nu, gluži tāpat kā es savulaik.
– Drīz apritēs pusgads, kopš jūs darbojaties. Vai jūtaties iekarojuši savu vietu Alūksnē?
– Pat nezinu, ko atbildēt. It kā mums ir savs pastāvīgais piedāvājums un audzēkņi, esam veidojuši savus pasākumus un piedalījušies kā viesi daudzos citos. Tajā pašā laikā ir vēl daudz lietu, pie kā gribētos piestrādāt. Arī ieceru daudz, kā varētu attīstīties tālākajā nākotnē. Piemēram, šogad esam ieplānojuši sākt sadarbību ar klubu “Ideja”, kurā ceturtdienu vakaros rīkosim nelielus koncertiņus. Protams, ne jau katru nedēļu, bet ik pa laikam, lai veidotos skatuves pieredze un audzēkņi izbaudītu to sajūtu, kad tu kaut ko māki un vari nospēlēt citiem. Ir atsevišķi projekti, kas veidojas starp pašiem audzēkņiem. Viens no interesantākajiem ir divu bundzinieku duets. Otrs ir četru akustisko ģitāru ansamblis ar vokālu. Ar dažiem mēs pat esam sākuši veidot ierakstus, lai vecāki un viesi varētu paklausīties. Tāpat plānojam piedalīties vairākos konkursos, no kuriem tuvākais būs pēc nedēļas tepat, Alūksnē. Visas šīs aktivitātes viņiem dod papildu stimulu darboties, piedod citu garšu. To jūtu arī pats pēc sevis. Lai gan Ritma un mākslas studija man bija pilnīgi jauna pieredze, esmu sapratis, ka man patīk mācīt un mācīties pašam. Dažreiz pat šķiet, ka šobrīd spēlēju bungas daudz aktīvāk nekā vidusskolas laikā, jo, ja gribu citiem kaut ko iemācīt, jāprot nospēlēt arī pašam. Ceru, ka arī turpmāk cilvēki vēlēsies pie mums nākt un mēs spēsim viņiem būt interesanti. Tas tikai priecētu.
